(Turpinās no 20.oktobra laikraksta)
Rīta puses migla pusdienlaikā izklīda, no mākoņu spraugas izlīda saule, un tās siltumu uz parka soliņiem baudīt steidza daudzi: gados jaunāki un vecāki pārīši, draugu pulciņi, māmiņas ar mazuļiem, alus dzērāji un sirmgalvji. Tomēr neviens no viņiem netuvojās Evai.
Nogaidījusi pusstundu virs norunātā laika, viņa jau gatavojās doties prom, kad telefonā nosvilpoja īsziņa: „Es tevi redzu, tu mani ne…”
Vēlreiz uzmanīgi pavērojusi garām ejošos un uz soliņiem sēdošos, Eva tomēr nemanīja nevienu, kas viņai pievērstu izteiktu uzmanību – vieni lasīja, citi sarunājās, bet vēl citi vienkārši snauda. Atbildē nosūtījusi īsziņu: „No satelīta?”, meitene grasījās pamest parku.
„Nē, no putna lidojuma. Netici, paskaties!”
Pilnīgi instinktīvi pacēlusi galvu, Eva acumirklī attapās – tās ir muļķības. Viņš smejas!
Saskaitusies uz sevi, ka atkal ļāvusies nesaprotamajiem spēles noteikumiem, viņa steidzīgā solī devās mājās.
Pēcpusdiena vilkās bezgala gausi, jo Evas skatiens palaikam apstājās pie tālruņa un mieru nelika doma – tūlīt sekos vēl kāda īsziņa vai pat zvans, tomēr nekas tāds nenotika. Sekoja spraiga darba nedēļa, kuras laikā Evai gandrīz vai izdevās aizmirst Elgara neizprotamos jokus, līdz kādā dienā pastkastē viņa atrada baltu aploksni ar fotogrāfijām. Tajās bija redzams, kā viņa, stāvot parkā pie strūklakas, acis piemiegusi raugās debesīs…
Tātad viņš patiešām tanī svētdienā ir bijis parkā. Un, lai arī visai tuvu Evai, tomēr klāt nepienāca…
Kāpēc gan?
Kad nedēļu vēlāk pār Evu nolija kārtējā Elgara sūtīto īsziņu lavīna ar aicinājumu šoreiz noteikti satikties, meitene sākumā šaubījās. Iekšējā sajūta brīdināja – varbūt labāk nevajag, pārāk savādi tas viss…
Un tomēr viņa piekrita – šoreiz kafejnīcā pie stūra galdiņa. Tur Ēnai būs grūtāk noslēpties. Telpa mazāka, pārskatāmāka, apmeklētāju arī nemēdz būt tik daudz kā parkā.
Tomēr norunātajā laikā pie abiem stūra galdiņiem, kā arī pie pāris citiem tuvākajiem sēdēja nelielas jauniešu kompānijas. Aizrāvušies sarunās, neviens ārēji nereaģēja uz Evas parādīšanos. Meitenes ar īsiem un gariem matiem, puiši sporta tērpos un kamuflāžas biksēs, garākiem un īsākiem matiem, divi pusmūža pārīši… Kurš no viņiem?
Lai arī cik uzmanīgi Eva centās noķert kādu uz savu pusi vērstu skatienu, viņai tas neizdevās. Divdesmit minūtes neuzkrītoši vērojusi kafejnīcas apmeklētājus, atmetusi cerības sagaidīt noslēpumaino pielūdzēju, Eva atbīdīja iztukšoto kafijas tasi. Pietiek! Kā tāda muļķe! Viņa vairs neatsaukties ne uz kādiem Elgara uzmanības pierādījumiem.
Pēc nedēļas savā pastkastē viņa atrada vēl vienu aploksni ar fotogrāfijām. Tajās meitene bija redzama ar kafijas tasi pie lūpām, savādi domīgu skatienu, skumīga un aizdomājusies.
Tātad tas tomēr ir bijis kāds no kafejnīcā redzētajiem jauniešiem. Tikai kurš?
Aicinājums satikties vairs nesekoja, tomēr palaikam Evas pastkastē parādījās arvien jaunas fotogrāfijas. Elgars lika saprast, ka nav meiteni aizmirsis un viņu vēro.
Sākumā tas glaimoja, jo puisis par fotomodeli bija izvēlējies tieši viņu, un draudzenes Evu apskauda par tādu noslēpumainu pielūdzēju. Bildes bija neparastas – gaismas spēle, dažādi rakursi, negaidītas kompozīcijas… Elgars bija labs fotogrāfs.
Vēlāk šī puiša nepamanāmā klātbūtne radīja bailes. Elgars patiešām sekoja kā ēna – veikalā pie augļu stenda, nākot no darba, stāvot autobusa pieturā…
Kādu laiku Evai šķita, ka Elgars ir nevīžīga izskata puisis ar čirkainu matu ērkuli un palielu somu uz pleca.
Tad viņa visai bieži netālu no sevis ievēroja kādu citu – kalsnu „bālo zēnu”, kurš pāri citu galvām lūkojās it kā viņas virzienā.
Vai varbūt tas ar ievaskotajiem salmu krāsas matiem un apaļajām brillītēm?
Mēģināt tuvoties kādam no viņiem Evai negribējās. Varbūt tā arī labāk – ja Ēna vēlas palikt ēna…
Tad viņa pēkšņi atklāja, ka ir pieradusi pie Elgara nemanāmās klātbūtnes un pat gaida, kad pastkastē atkal parādīsies jauns pārsteigums. Bildes patiešām bija lieliskas.
Reizēm šķita, ka tepat blakus noklikšķ fotoaparāta slēdzis vai nozib zibspuldzes gaismas. Un tomēr – lai arī kā viņa lūkojās, Elgars neļāva sevi pamanīt… Un neaicināja pietuvoties. Cik ilgi tas vēl tā turpināsies? Piecu mēnešu laikā ar fotoattēliem bija sakrājusies paliela kaste.
Tad kādā vakarā piezvanīja Ilze – pēkšņi bija atbrīvojušās ilgi gaidītās divas vietas uzticamā Frankfurtes firmā, kas neskopojās ar labu peļņu. Ko darīt? Braukt vai atteikties? Vai tiešām mīkla par Ēnu tā arī paliks neuzminēta? Atminējums šķita tik tuvu!
Ilze mudināja: „Izlem ātri! Līdz vakaram! Mūs tur gaida! Ja ne tu, tad tavā vietā brauks Signe.”
„Kas ir Signe?” Eva izklaidīgi mēģināja atcerēties, lai gan šis jautājums noteikti nebija no šobrīd svarīgākajiem. Elgars! Kā paziņot viņam par aizbraukšanu? Kā atstāt kādu ziņu? Telefona numurs, kas bija saglabājies Evas tālruņa katalogā, ar abonentu vairs nesavienoja, un citu ceļu pie Elgara viņa nezināja.
Tā vietā draudzene pieprasīja: „Izlem! Signe jau kravā čemodānu!”
Nu taču lai kravā! Evai jāsatiek Elgars!
Atlikušo dienas daļu velti klīzdama pa ielām un mēģinādama pamanīt Ēnas klātbūtni, vakarpusē Eva jutās izsmelta – bija izsīkusi gan apņemšanās uzminēt Elgaru, gan saklausīt tuvumā klikšķam viņa fotokameru. Varbūt tā Signe tomēr vēl nav sakravājusi čemodānu? Ir jāsteidzas pie Ilzes, varbūt nekas nav nokavēts.
Draudzenes dzīvokļa durvis nebija aizslēgtas, tāpēc Eva, ilgi nedomājot, pārkāpa slieksni un steidzās uz istabu.
„Ilze, es tomēr braukšu!” Eva sauca jau pa gabalu. „Tā Signe…”
Tālāk varēja nejautāt, jo blakus Ilzei pār izsvaidīto drēbju kaudzi bija pārlīkusi vēl viena mugura. Pussakrautas ceļasomas, smiekli un skaļas čalas – abas draudzenes pat nepamanīja Evas ienākšanu. Rotaļīgi grūstīdamās, viņas centās aiztaisīt lielāko čemodānu.
Gaišmatainā meitene, kas laikam jau bija iepriekš minētā Signe, nespēja valdīt smieklus: „…un lai tā zoss turpina skraidīt pa ielām. Mans sīkais brālis jau rīt viņai nosūtīs pēdējās fotogrāfijas. Es jau gan viņu gribēju pierunāt turpināt manis iesākto, bet viņš atteicās – mērķis taču esot sasniegts! Es braucu, bet viņa paliek!”
„Jā, Ēna! To tu labi izdomāji!” Ilze pievienojās. „Citādi mēs viņu no šī brauciena neatrunātu!”
Eva neatcerējās, kā viņa izgājusi no draudzenes dzīvokļa. Viņa tikai attapās, ka, klīstot pa naksnīgajām ielām un pat tumsā ieklausoties, vai kaut kur blakus nenoklikšķ fotokameras slēdzis, ir pamatīgi nosalusi…
