Ir pavērtas durvis Novadnieku dienām Gulbenē, uz kurām aicināti vietējie, kā arī ārpus novada dzīvojošie pilsētā un pagastos dzimušie, kā arī tie, kas kādreiz strādājuši mūsu novadā un kļuvuši plašāk atpazīstami. Šajās dienās domās un atmiņās aizstaigājam pie tiem, kuru vairs nav zem šīs saules, bet kuru mūži aiz sevis atstājuši mirdzošas pēdas. Mēs pietiekami bieži ar lepnumu un apbrīnu par talantīgi paveikto esam rakstos un mutvārdos atminējušies brāļus Kokarus, Kārli Sebri, Antru Liedskalniņu, Leo Svempu, Jūliju Madernieku un citus, bet, manuprāt, pieklusināti pieminēts Imants Cepītis. Kas viņš tāds bija? Ja divos vārdos, tad gulbenietis, izcils pasaulē atzīts kordiriģents. Varbūt tāpēc, ka maestro ar savu lepno, iecirtīgo raksturu atšķīrās no citiem novadniekiem. Mēs ar viņu mazāk kontaktējāmies, bet viņš tāpat kā brāļi Kokari bija apveltīts ar milzīgām darba spējām, spožu talantu un izcilām organizatora dotībām.
Kopā ar dziesmu Imants Cepītis ir kopš bērnības, kad mācās Gulbenē, dzied gan skolas korī, gan kultūras nama korī, piedalīdamies pirmajos pēckara Dziesmu svētkos Gulbenē 1948.gadā un XI Dziesmu svētkos Rīgā 1950.gadā. Par to pateicība skolotājam un diriģentam Sergejam Dukam. Muzikālo izglītību nākamais diriģents sāk apgūt Cēsu mūzikas vidusskolā, bet kordiriģēšanu mācās Latvijas valsts konservatorijā pie profesora Jāņa Ozoliņa, zināšanas un prasmi papildinot aspirantūrā Pēterburgā. 1959.gadā, kad I.Cepītis kopā ar dzīvesbiedri Ausmu Derkēvicu uzņemas sieviešu kora “Dzintars” vadību, sākas viņa kordiriģenta nedziestošais slavas gājiens arvien tālāk un tālāk, augstāk un augstāk. “Dzintara” vadībā diriģents ir 30 gadus, izvirzot kori starptautiskajā apritē, gūstot uzvaras daudzos respektablos konkursos dažādās valstīs.
1969.gadā mūsu novadnieks pārņem arī Valsts akadēmiskā kora ”Latvija” vadību. Šo unikālo dziedošo kopu pirms viņa vadījuši tādi grandi kā Jānis Ozoliņš, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis. Sadarbībā ar A.Derkēvicu maestro kolektīva meistarību pilnveido, spodrina gandrīz gadsimta ceturksni – līdz sava mūža pēdējam elpas vilcienam. Kora repertuārs aptver vokāli instrumentālus darbus – oratorijas, kantātes, mesas, rekviēmus, simfonijas, operu koncertuzvedumus, skaņdarbus ar ērģelēm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta latviešu komponistiem. Mūzikas speciālisti kori “Latvija” I.Cepīša laikā uzskatīja par vienu no labākajiem pasaulē. Par šī vērtējuma pareizību liecināja visur uz koncertiem izpārdotās biļetes dažādās valstīs – Vācijā, Francijā, Itālijā, Spānijā, Polijā. Koris uzstājās arī Gulbenē.
Kora mākslas virsotnēs pakāpties spēj retie. Imantam Cepītim tas izdevās ar nemitīgu radošu degšanu, mūžīgu nemieru, ar darbu, mēģinājumiem. Viņa dzīve bija dziesma – viena vienīga dziesma bez atlicinājuma sev. Koncertturnejās bija jāšķiras no mājām uz vairākiem mēnešiem. Kāda doma vai iespēja varēja būt par personiskām interesēm vai vajadzībām. Nekāda!
Ne tikai bēda par divu slavenu Latvijas koru augstvērtīgu un nepārspējamu skanējumu bija mūsu novadnieka rūpju lokā. Viņš no 1961.gada strādāja kā pedagogs konservatorijā, bija 5 mūsu republikas Dziesmu un deju svētku virsdiriģents. Valstiskā līmenī I.Cepīša darbs ir novērtēts ar Tautas mākslinieka goda nosaukumu (1977.) un Valsts prēmiju (1980.). Ar saviem sasniegumiem kora mākslā maestro godam ieņem vietu uz mūsu novadnieku pjedestāla augstākā pakāpiena.
Cits mūsu novadnieks lizumnietis žurnālists Mintauts Ģeibaks pirms daudziem gadiem par apvienotā Alūksnes un Gulbenes rajona koru svētkiem Alūksnes pilssalā rakstīja: “No saviem ziediem krāšņākās lillijas un krāšņākās rozes Imants aiznesa savai māmuļai.”
Lai novadnieku dienās atrastos laiks un iespēja nolikt ziedus uz Imanta mātes kapa Gulbenes kapsētā un maestro atdusas vietā Rīgas I Meža kapos.
