Ernas skumjas bija lipīgas. To bija pamanījušas visas trīs viņas kolēģes. Atlika vien paskatīties uz Ernu, lai sajustu, kā arī pašu pārņem skumjas.
Ernas skumjas bija lipīgas. To bija pamanījušas visas trīs viņas kolēģes. Atlika vien paskatīties uz Ernu, lai sajustu, kā arī pašu pārņem skumjas. Uzklājas kā labi nonēsāts plecu lakats, kā lietus mākoņa ēna vai kā… pāri sabrukusi telts.
Sākumā gan Vizma, gan Inta centās izdibināt, kas tad ir šo bezgalīgo raižu iemesls, bet Erna spēja vien skumji paskatīties un, galvu noliecot, izdvest: “Nezinu… Es vienkārši tā jūtos… Nu tā, kaut kā…”
Savukārt Gunta savā prātā izstrādāja un izvirzīja apspriešanai vairākas versijas – veselības problēmas, finanšu žņaugi, saldumu trūkums, pilnīgs izklaižu deficīts, jaunu drēbju un frizūras trūkums… Nolēma izmēģināt mainīt kaut ko katrā no šīm pozīcijām – gan uzdāvinot Ernai solārija apmeklējumu, gan aicinot līdzi kopīgos veikalu apmeklējumos un par katru pirkumu taujājot Ernas viedokli, lai saprastu – kas viņai patiktu. Aicinot līdzi uz koncertiem un draugu dzimšanas dienām, katru dienu našķojoties ar šokolādes konfektēm un it kā nejauši aizmirstot kārbu uz Ernas galda. Diemžēl vairumā gadījumu šie ierosinājumi neguva Ernas atbalstu, un tā, neko būtisku nepanākušas, nu arī Vizma, Inta un Gunta jutās inficētas ar skumju epidēmiju…
Līdz kādā rītā Gunta skaļi iesaucās: “Zinu! Ernai vajag Vīrieti!”
Tā diena birojā pagāja neierasti spraigi un interesanti – pētot iepazīšanās sludinājumus laikrakstos un internetā un izvēloties Ernai piemērotāko kandidatūru.
Izrādās, tas nebija nemaz tik vienkārši. Pie tam – draudzenes bija izlēmušas Ernai par to pagaidām neko neteikt, jo diez vai viņa šo nodomu atbalstītu. Reiz Erna bija izteikusies: “Nē, nē… Labāk bez vīrieša…”
Toreiz tas gan skanēja vairāk neizlēmīgi un skumji, kā noraidoši… Varbūt tas tāpēc, ka nu jau gandrīz pusmūžs pavadīts, rūpējoties tikai par sevi un vienu vai otru kaķi?
Vizma, kura savu kolēģi pazina ilgāk par pārējām – jau no skolas gadiem -, nespēja atcerēties, vai Erna savulaik draugu būtu īpaši meklējusi. Vienmēr no darba gājusi tikai mājup, labprātāk skatījusies televīziju un lasījusi grāmatas, nevis apmeklējusi teātrus, kino un izstādes. Uz tūrisma braucieniem un citām izklaidēm grūti pierunājama joprojām.
Bet cik tad ilgi tā var? Ernas skumju mākonis jau līdzinājās ieilgušai krēslai!
Izveidojušas vairākus profilus internetā, draudzenes ķērās pie aktīvas savedēju darbības. Par spīti Vizmas iebildumiem viņas bija vienojušās, ka vēstules rakstīs Ernas vārdā. Kā nekā – Vīrietis taču vajadzīgs Ernai!
Lai nejuktu, kas ir kas, katra sarakstījās ar diviem Ernai izraudzītajiem vīriešiem. Palaikam gan nācās lūgt padomu arī citām, jo – ej nu sazini, kā Erna atbildētu uz vienu vai otru jautājumu. Ja puslīdz skaidrs bija viss, kas attiecās uz darbu un interesēm, tad galīgi nekādas nojausmas nebija par Ernas sapņiem un nopūtām. Tās interesēja Robertu.
Tāpat nācās apspriest arī saņemtās vēstules – vai kandidāta raksturs, intereses un domu gājiens atbilst viņu priekšstatam par Ernas ideālo Vīrieti. Grūti bija izlemt, vai tik lielu skumju pārņemtu sievieti ieinteresēs enerģisks un praktisks vīrietis. Varbūt viņai labāk patiktu skumt divatā, pirms roku rokā izbrist no šī staignāja?
Pēc divām nedēļām atlases pirmo kārtu bija izturējuši divi – tūlītējs dzīves sakārtotājs Valdis un romantiķis Roberts. Nopietni kungi, kurus tāpat kā Ernu interesēja viss radošais.
Nu bija jādomā, kā realizēt projekta atbildīgāko daļu – tikšanos. Kā uz to aizdabūt Ernu.
Vizma joprojām pastāvēja uz godīgumu un atklātību un pieprasīja abām pusēm izstāstīt patiesību. Inta iebilda un uz tikšanos ar Valdi pieteicās doties Ernas vietā, apsoloties: pirmo reiz – kā Erna, un tad, kad novērtēšot situāciju – vai nu atzīšoties, vai – iedošot “kurvīti”.
Draudzenes saprata, ka tur slēpjas kas vairāk…
Situācijas risinājumu piedāvāja Gunta – nopirkt divas teātra biļetes, vienu iedot Ernai, aicinot it kā sev līdzi, bet otru biļeti Ernas vārdā nosūtīt Robertam. Gan jau tur teātrī viņi paši atradīs kopīgu valodu. Inta gan par to nebija pārliecināta, jo no savas sarakstes ar Robertu bija nojautusi – viņš ir nopietns vīrietis un jokus var nesaprast. Ka tik viss beidzas labi…
Arī šoreiz Guntai atradās labs padoms – pirms tam nosūtīt Robertam vēstuli, joprojām it kā no Ernas, kurā piedāvāt spēli: abiem uzvesties tā, it kā viņi nejauši satiktos un iepazītos teātrī, it kā nekādas sarakstes pirms tam nebūtu bijis. Ernai tā patīkot romantika! Viss ikdienišķais uzdzenot skumjas. Un negaidīta iepazīšanas esot viņas sapnis jau ilgus gadus…
Roberts visai atsaucīgi piekrita – arī viņam patīkot doma, ka savu liktenīgo sievieti viņš saticis nejauši. Kurš gan to nezinot, ka cilvēkus te, uz zemes, kāds tur, augšā, izbīda kā šaha figūriņas.
Nu atlika pasekot, lai dienā pirms teātra Erna patiešām izmantotu it kā Vizmai nevajadzīgo dāvanu karti frizieres apmeklējumam. Savās skumjās viņa bija atteikusies no kosmētikas, bet svaigs matu sakārtojums viņai par to noteikti atgādinātu.
Kad Erna no Guntas atvadījās ar vārdiem – “uz tikšanos teātrī!”, vēl brīdi pafantazējušas par Ernas jauno frizūru, kurai piestāvētu jaunā, kopīgi iegādāta ķirškrāsas blūze, Vizmas lūpu krāsa un Intas sudraba kaklarota, draudzenes gandrīz vai jutās pārliecinātas par cerēto rezultātu. Erna izskatīsies sievišķīgi un iekārojami.
* * *
Par to, kas īsti notika teātrī un kā risinājās abu sarunas, tuvākajās dienās draudzenes neko daudz neuzzināja. Erna bija izlēmusi viņas sodīt ar tādu pat noslēpumainību. Lai gan labi bija redzams – viņai ir par ko pastāstīt…
Pagaidām, pāris teikumos padalījusies iespaidos par izrādi, viņa aizrautīgi atdevās darbam. Tas lika nojaust, ka draudzeņu pūles nav bijušas veltīgas. Izlēmušas nogaidīt, pirms norunāt nākamo tikšanos ar Valdi, viņas ziņkāri vēroja Ernu.
Bet Ernas kabatas tālrunis vairs augām dienām neklusēja. Atskanot zvanam, viņa nočukstēja: “Vienu mirklīti!”, tad smaidīdama piecēlās un izgāja no kabineta. Saruna risinājās, Ernai attālinoties pa koridoru un kolēģēm ziņkāri ieklausoties klusumā.
Tikai tad, kad Roberts ieradās pie Ernas darbā ar konfekšu kasti, viņas uzzināja, cik veiksmīgi atrisinājusies situācija teātrī.
* * *
Tovakar uz izrādi Erna ieradusies laikus, un, ieņēmusi vietu, ārēji pacietīgi, bet tomēr – mazliet satraukusies gaidījusi kolēģi, jo visi zināja,- darbā Gunta parasti mēdz ierasties ar nokavēšanos.
Līdz ar pirmo zvanu blakus esošajā brīvajā krēslā kāds tomēr apsēdies, tikai – Guntas vietā krēslā ieslīdzis solīds kungs. Erna gan mēģinājusi iebilst, ka šī vieta gaida citu sēdētāju, bet vīrietis paskaidrojis, ka šo biļeti pilnīgi nejauši nopircis pie ieejas.
Brīdi vēlāk Erna jau bija aizgainījusi šaubas, ka kolēģei patiešām kas noticis, un izdomājusi – Gunta to sarīkojusi ar nodomu… Citādi pāris stundas pirms izrādes viņa nebūtu atmājusi – “jā, tiksimies septītajā rindā”.
Un, ja tā labi visu apsver, – gan jau ne bez Intas un Vizmas palīdzības. Par to liecināja gan draudzeņu sačukstēšanās birojā, gan dāvanu karte friziera apmeklējumam, gan vārdadienā uzdāvinātā greznā blūze, kura Ernai tik labi piestāvēja, nesavtīgais atbalsts pirms došanās uz teātri…
Domas pieņēma apgriezienus, atmaskojot intrigantes – kolēģes, bet uz skatuves jau vērās priekškars. Ernas skatiens aizķēries dekorācijās, aktieru spēlē, un licis prātam sekot tai līdzi.
Starpbrīdī blakussēdētājs stādījies priekšā kā Roberts un piedāvājies dāmu uzcienāt ar kokteili.
Jau pēc pirmajiem teikumiem Ernai šķitis, ka vīrietis ar viņu sarunājas kā senu paziņu, un – kā gan viņš uzminējis, ka Erna nedzer kafiju? Pat ja tā bija sagadīšanās, tad piedāvājums pēc izrādes viņu aizvest uz mājām, minot konkrētu ielu, vairs nevarēja būt nejaušība. Tad Erna tā arī bija pajautājusi: “Kā to saprast, ka…?”
Tas savukārt radījis mulsumu Robertam. Atgādinājis par kādu vēstuli, kurā stāsts par strūklaku pagalmā, balkoniņu ar vīnstīgām un rudu kaķi, viņš atzinies, ka uzmeklējis šo māju…
Ernai nekad nav bijusi raksturīga kareivīga rīcība, tāpēc arī šoreiz viņai neradusies pat doma – “Es viņām par to atmaksāšu!” Vien kāds mazs aizvainojuma āķītis ieķēries dvēselē – kā viņas tā, man aiz muguras…
Nomierinājis Roberta teiktais: “Bet nekas slikts taču nav noticis! Tu mani patiešām interesē. Un nu pat vēl vairāk, jo tikai tagad sākšu tevi iepazīt pa īstam.”
Nosprieduši, ka šo tikšanos pavisam godīgi var dēvēt par nejaušību, jo – viss jau varējis notikt arī citādāk, abi norunājuši satikties arī nākamajā dienā. Tad atkal – nākamajā…
Ernas skumjas nu bija pārvērtušās optimisma lādiņā, kas nu – kā spilgts saulessargs, kā dzidri zila debess, kā laivas bura – pletās arī pār Vizmu, Intu un Guntu un mudināja rosīties, censties, tiekties… Smaidīt un jokot. Mīlēt.
Ernas skumjas nu bija uzplaukušas gaišos cerību ziedos.
