Nobeigums. Turpinās no 26.jūnija. Tad Justs iemācījās pusstopu iztukšot mājās vienatnē… Lai nu kā, tā bija vieglāk aizmirsties un nedomāt par to, kas viņa dzīvē sagājis šķērsām.
Nobeigums. Turpinās no 26.jūnija.
Tad Justs iemācījās pusstopu iztukšot mājās vienatnē… Lai nu kā, tā bija vieglāk aizmirsties un nedomāt par to, kas viņa dzīvē sagājis šķērsām. Jo, lai arī reizēm vainīgi šķita visi, kāda iekšēja nojauta Justam teica priekšā – pats vien būsi ne tanī laivā iekāpis…
Visai ilgi nebija jāgaida, kad Lauma viņa grūtsirdīgajos brīžos izvēlējās dalīties. Divatā tomēr citādāk. Varēja par dzīvi parunāt, aizgājējus pieminēt, pastrīdēties.
Lauma viņu saprata un ne reizi vien tika teikusi – “iesim dzīvot uz pilsētu, tur tev būs vieglāk”. Bet Justs savā saimnieka apziņā solījās savu māju nekad nepamest…
Tā nu viņš te sēdēja kā sirms un mūžu vecs sakārnis…
Vien atmiņas nebija Justu pametušas.
Reizēm, kad Lauma uzsāka meldiņu, Justs nocēla no skapjaugšas akordeonu un abi uzdziedāja aizgājušās jaunības melodijas… Citu reizi Elīna, sniedzot baltu papīra lapu, lūdz ko uzzīmēt – zirgu āboliņu pļavā, savu mīļāko ezīti miglā, tēti un mammu siena pļavā… Meita mācēja atminēt, kad ir Justa zīmējamais noskaņojums – kad tētis bija nodziedājis mammai SAVU dziesmu.
Īpašas un svinīgas bija arī pirts kurināšanas dienas. Ar tādu ģimeniski siltu novakari. Ar svaigu pirtsslotu smaržu un uzmestā gara rūgteno aromātu matos. Ar Laumas ceptajām pankūkām un smaržu, kas aplaimoja visu istabu stūrus…
Tās bija gaišākās atmiņas, pie kurām, nu dzīvei aizejot, prāts vēl ķērās, meklējot mierinājumu.
Un ļoti gribējās aizdzīt tās, kas sirdij lika sarauties sāpīgās trīsās… Tās parasti sākās tad, kad ar vienu mēriņu likās par maz. Bet tad arī viss cits kļuva vienaldzīgs – vai šķūnī uz malkas tek lietus, vai pagrabā sūcas ūdens… Vai plīts virsa jau trīs dienas kā atdzisusi, vai govs visu pagastu piebaurojusi…
Tā kā tā – reiz aiziet visa pasaules godība…
Vēl nesen mazmeita pieauguša cilvēka nopietnībā bija atkārtojusi no Elīnas bieži dzirdēto – “vectēt, tu jau atkal par daudz domā…”.
Jā, Justam patika domāt. Ar gadiem domāšana bija kļuvusi arvien pamatīgāka. Pirms kādu darbu sākt, viņam vajadzēja, kā tautā saka, septiņreiz nomērīt. Visu smalki izdomāt, tad izrunāt: kā labāk – tā vai tomēr šitā… Kurā atālā pārsiet govi; kādā spainī nest viņai ūdeni; no akas vai labāk no tuvākā avota; ar kuru izkapti dārzu izpļaut un no kura stūra sākt; no kuras grēdas malku nest. Lai veiktos domāšana, līdzēja smēķis. Vispirms viens, tad otrs. Reizēm gan grūti bija saprast, vai domāšana lēnāka palikusi, vai smēķi ātrāk dilstoši, bet, kad nu viņš beidzot bija sadūšojies uz darīšanu, skat – kāds jau govi pārsējis, ūdeni spainī atnesis un turpat dzirdams, kā aiz kuplajiem ogu krūmiem jau strīķē izkapti…
Jā, tā nu ir ar tām domām…
Pirms vēl Laumas krūtīs neapstājās tas mirkļu skaitītājs, kas reizēm tuvu Justa ausij tikšķējis, viņš nemaz tik ļoti neizjuta sievas trūkumu. Tāpat jau viņa vairāk pa dārzu un pa kūti dzīvojās, savukārt Justa sāpošās kājas vairāk uz gultas pusi vilka, it kā teikdamas – “gana skrējis!”. Bet Lauma jau nepārmeta – viņa vienmēr bijusi klusām darītāja.
Pakašķējās gan arī viņi pa brīdim, bet tās jau tādas dažādu viedokļu sarunas. Un ko var darīt, ja Justam patika gudri spriedelēt. Ak, ko nu tās sievietes… Viņām visu vajag izrunāt pa savam.
Tagad šos sīkos strīdus atminoties, Justam bija kauns, jo būtībā jau – par tīrajiem sīkumiem. Ne to filmu Lauma ieslēgusi (tagad viņš visus seriālus skatītos, lai tikai sieva atkal būtu blakus). Ne par to partiju Lauma balsos (ak, kā tagad viņš ar prieku teiktu – jā, saimniec, klausos!). Jau kuro reizi ne to kaseti magnetofonā rullē (nu tas vispār neskan…). Ne ar tiem skaliem plīti iekurinājusi (kaut nu tagad būtu kas kurina, lai ar kādiem), olu par stingru sacepusi (lai nu tagad kāds kaut olu kulteni saceptu), ne uz tā šķīvja viņam uzlikusi (tak, kaut bleķa bļodā būtu, tik lai būtu!). Reizēm Lauma aizrādīja par viņa kļūdainajiem principiem un spītību, un taisnība jau vien viņai bija. Kā puika! Sak, varu arī neēdis un nedzēris palikt. Bet noturējās ar vai visu dienu. Paklusām gan naktī cēlās ko mutē iemetamu lūkot, bet nu pat šis dzinējspēks nedeva spēku kustēt un ko darīt…
Kad meita aicināja dzīvot pie sevis uz pilsētu, Justs pat apvainojās – kā nu tā var? Kas tad ar viņa māju notiks??
Neko neizmainīja arī Elīnas prātīgās domas, ka tēvs viens tāpat te neko nepadarīs, bet viņa, tālu būdama, nespēs vienmēr izlīdzēt.
Bet vai tad Justs ko prasīja? TE bija viņa vieta. Māja un zeme, kuras dēļ viņš bija atteicies no panākumiem un slavas. No daudz vieglākas dzīves. Tā Justs domāja tagad. Jau no bērnības viņš dzirdēja tikai vienu – īstenā vērtība ir zeme, un cilvēks ir tās saimnieks.
Bet vai gan var aizmirst to, kā savulaik tika slavēti viņa akvareļi, balss un talants? Ansambļa dziedātāju sarīkotā Justa darbu izstāde kultūras nama zālē pulcēja visai lielu mākslas cienītāju pulciņu. Ja cilvēkiem gleznas patika un viņi tās slavēja, tad jau laikam arī tā domāja.
Atceroties tā laika notikumus, savus sapņus un panākumus, Justs zināja – viņa īstā vieta bija tur – starp cilvēkiem, kur viņš jutās atzīts un novērtēts. Būtībā, Justs to nojauta jau tolaik, bet – viņu turēja zeme. Pret kuru viņš tādu īstu mīlestību arī nebija izjutis.
Un atkal, nepatikas pret dzīvi un nīgru domu pārņemtam, Justam gribējās visā vainot Laumu, lai viņai vieglas smiltis – kāpēc tieši viņa pagadījās tajā ballē! Gadu vēlāk Justs būtu apprecējis košo rīdzinieci Brigitu, un viss viņa dzīvē būtu izvērties citvādāk… Protams, atliek vien minēt – kā, un vai tagad nav vienalga. Mūžs bija iztecējis kā smilšu pulksteņa augšējais konuss… Ar tiem – tik trausliem un caurspīdīgiem – Justs bija apzīmējis vairākas lapas un tādos brīžos kā šis visai bieži domāja – vai starp smilšu graudiņiem augšējā tilpnē nevarēja pagadīties kāds lielāks akmentiņš – lai ritējumu uz laiku aizkavētu… Tolaik, kad viss tik viegli devās rokās, vai vēl ne tik sen, kad blakus bija Lauma. Varbūt tad rastos jauns spars un vēl ko varētu izmainīt… Tagad, kad acis skaidri nesalasīja grāmatas burtus, bet kā spogulī redzēja visu aizvadīto dzīvi, viņš zinātu, KĀ dzīvot…
Lai gan – nu jau arvien biežāk gribējās būt blakus Laumai… Lai, roku uz sirds liekot, Justs varētu apzvērēt – “es centos”.
