Es savā dzīvē tiku izdarījusi milzīgu kļūdu, kuru ļoti nožēloju, jo tā gandrīz izpostīja manu ģimeni, kuru es ļoti mīlu.
Bijām lielā pasākumā uz vairākām dienām. Pasākums bija interesants – sacensības, izklaide. Neizpalika arī alkohols – tad katrs jautājums tiek apspriests neskaitāmas reizes, cik tad ilgi var to klausīties. Aizgājām ar draudzeni uz estrādi, tur ballīte, laba mūzika. Gāju atpakaļ, lai beidzot dabūtu uz balli arī savu vīriņu. Viņu sastapu jau pusceļā. Tad mēs sastrīdējāmies un es dabūju dzirdēt visu (ne)iespējamo vārdu plūdus, veltītus sev (to dzirdēju ne tikai es). Es centos viņu nomierināt, bet viņš nerimās, tad es aizgāju uz nometni, ballēšanās prieks bija pagalam, aizgāju gulēt.
Otrā rītā vīrs ar mani nerunāja, tikai turpināja “svinēt”. Es centos ar viņu uzsākt sarunu, izrunāties, bet neveiksmīgi. Vakarpusē piedzīvoju vispār kaut ko neaptveramu. Gandrīz visi komandas biedri sēdēja nometnē pie galda, tad, tikko pamodies, pie galda pienāca mans vīrs un veltīja man rupjības. Es jutos tik pazemota, dubļos iemīcīta, netīra. Biju šokēta par to, ka vīrietis, kuru mīlu, ir spējīgs tā izturēties.
Mājās centos ar viņu izrunāties, bet neveiksmīgi- dzirdēju tikai vienu atbildi: ja tev kaut kas nepatīk, vari aizvākties…
Tad, atriebjoties par pārdzīvoto, es pārgulēju ar citu vīrieti – ģimenes paziņu. Reiz (apmēram pēc pāris mēnešiem) es viņu satiku. Viņš piedāvāja parunāt (arī viņš bija tai pasākumā), man tiešām tad vajadzēja ar kādu izrunāties. Viņš mani aizveda uz klusu vietu, mēs runājām, tad notika tas, ko es pēc tam ļoti nožēloju… seksu ārpus ģimenes man nevajadzēja, baudu es no tā neguvu, viņš domāja tikai par sevi, it kā baidīdamies, ka varu pārdomāt. Tas bija briesmīgi, no vienas puses es gribēju atriebties vīram par pazemojumu, no otras puses es jutos slikti par to, ko izdarīju, kaut gan pateicu viņam, ka pēc tā, ko man nācās pārdzīvot, es izdarīto nenožēloju. Bet es to nožēloju… ļoti.
Pēc izdarītā es sapratu, ka es ar savu vieglprātīgo rīcību esmu sevi un savu ģimeni pazemojusi vēl vairāk, jo no ģimenes drauga divdomīgie piedāvājumi kļuva biežāki un bezkaunīgāki.
Manas un vīra attiecības sāka uzlaboties pēc kāda pusgada – varbūt tāpēc, ka mainījām dzīvesvietu un viņš darbu. Nu vairāk laika varējām pavadīt kopā. Jo vairāk attiecības uzlabojās, jo vairāk mani mocīja sirdsapziņa.
Nolēmu, ka man jāatzīstas, tikai kā? Kad? Mīļais, lūdzu piedod man, lūdzu, nepamet mani. Es to ļoti nožēloju! Mīlu tevi!
Komentāri www.dzirkstele.lv
Daiga: “Tikai nevajag nožēlot un, domāju, ka atzīties arī nevajag! Tu vari pastāstīt, ja tev sirdsapziņa spiež, tikai nesaki viņam, ka tu nožēlo, saki – tu pats biji vainīgs, tas bija vājuma un izmisuma solis! Ja viņš sapratīs – labi, ja nesapratīs – pats vainīgs! Tikai nenožēlo, viss, kas ar mums notiek, veido šo jauko un brīnišķīgo notikumu – dzīvi!”
Verdzene: “Tas ir sievietes – verdzenes stāsts. Tā jau mums liekas, ka veči var visu, ka mums jāpiedod. Kaut kādas absurdas ģimenes laimes vārdā?! Stulbums. Tev, sieviete, nav jānožēlo pilnīgi nekas. Tu esi pieaugusi, patstāvīga būtne. Ja kaut kam jānožēlo, tad tavam stulbajam vecim. Nav nozīmes, vai tu viņam atzīsties vai neatzīsties, jo tas bija viņš, kas pirmais apspļāva ģimenes ligzdu un savu tuvāko cilvēku – dzīvesbiedri.”
ā…: “Diemžēl tā ir – vīrieši gandrīz nekad nepiedod (pat tad, ja piedod, vienalga atceras). Bet sievietes (muļķes!) bieži vien piedod, lai gan arī – atceras… Tāpēc nekad nevajag atzīties (lai kā sirdsapziņa mocītu), jo labāk noteikti nebūs!”
Bez paraksta: “Labāk jau nesaki neko… Ja grūti, aizej uz baznīcu, parunā ar mācītāju, paliks vieglāk. Bet vīriņam gan nesaki, tas viņu sāpinās, un parasti viņi tādas lietas nepiedod. Ja arī pēc atzīšanās paliksiet kopā, viņš vienalga to atcerēsies, un tas viņu grauzīs nepārtraukti. Saņemies, galvu augšā un baudi to, ka tagad jums viss ir kārtībā!”
