Uldis Anže katru lomu spēlē ar vienlīdz lielu atdevi
Novadnieks, Latvijas Nacionālā teātra aktieris Uldis Anže, kad vien iznāk, labprāt mēro ceļu no Rīgas uz dzimto Gulbeni, lai apciemotu vecākus, brāļa ģimeni, satiktu paziņas. Arī pagājušajā piektdienā Uldis bija šeit un vadīja Gulbenes mūzikas skolas jubilejas koncertu. Arī Uldis savulaik ir mācījies Gulbenes mūzikas skolā un dziedājis zēnu korī. Viņš atzīst – bijis pagodinājums būt skolas jubilejas pasākumā un vadīt to.
– Vai atceraties savas gaitas mūzikas skolā?
– Ir epizodes, ko atceros, un ir tādas, kas jau ir pagaisušas. Es tāpat kā vairums puiku droši vien vairāk nemācījos, nekā mācījos. Sevišķi, ja pa ceļam no mājām līdz mūzikas skolai ziemā ir hokeja laukums un vasarā – futbola laukums, bieži vien gadījās palikt tur un neatnākt līdz mūzikas skolai. Mūzikas skolā es nomācījos sešus gadus no septiņiem. Skolu diemžēl nepabeidzu, bet tāds bija mans lēmums un tas bija pārdomāts. Mans paša lēmums, nevis vecāku vēlme bija arī mācīties mūzikas skolā. Man ir četrus gadus vecāks brālis (Uno – red.), tādēļ manu gribu un vēlmi daudz kur noteica brāļa rīcība. Man vajadzēja kopēt brāli. Vecāki pat drīzāk mani gribēja atrunāt, jo brālim arī gāja grūti, taču tas nebija arguments. Es domāju – man ies labāk!
– Un kad sākās jūsu mīlestība uz teātri?
– Jau pirmajās klasītēs saskatīju sevi teātrī. Mani vecāki, droši vien tāpat kā visa latviešu tauta, mīl teātri. Viņi bieži brauca teātri skatīties uz Rīgu un mūs, bērnus, ņēma līdzi. Vienmēr apmeklējām izrādes kultūras namā. Tā arī patika pret teātri pamazām radās. Mana pirmā loma bija zaķis pasakā “Vectēva cimdiņš” bērnudārzā. Var teikt, ka jau ar šo lomu esmu sācis savu aktiera karjeru. Pēc tam teātris spēlēts arī skolas laikā. Jau vidusskolas pēdējā klasē brīvdienās braucu uz sagatavošanas kursiem uz konservatoriju. Vai šobrīd nenožēloju savu lēmumu dzīvi saistīt ar teātri? Esmu nonācis pie slēdziena, ka nekas dzīvē nav jānožēlo (vienīgi grēki baznīcā), jo viss, kas ar mums notiek, notiek kāda vadīts un likumsakarīgi. Acīmredzot man šis ceļš ir bijis labākais. Protams, arī man bieži vien cilvēcīgi šķiet, ka varbūt es nederu šai profesijai, bet šādas sajūtas droši vien rodas jebkuram cilvēkam jebkurā profesijā.
– Kā varat nodēvēt savas attiecības ar darbu? Cik liela nozīme teātrim ir jūsu dzīvē?
– Pavisam godīgi varu teikt – es mīlu savu darbu! Domāju, ka jebkurā darbā var atrast kādu radošu dzirksti – vai tas ir šuvējs, mūziķis vai aktieris. Un katra diena var sagādāt baudu, jo katru dienu var atrast kaut ko jaunu. Aktiera darbā ar katru jaunu lomu ir kaut kas jauns, nebijis, tiek piedzīvotas jaunas izjūtas. Bet tas, protams, neizslēdz arī rutīnu, kad vienkārši ej uz darbu un strādā. Jo arī man tas ir nekas cits kā darbs – ar to nopelnu sev maizi un nekādu citu darbu es nestrādāju.
Katrreiz esot uz skatuves, katrā lomā es ielieku visu savu sirdi un dvēseli. Citādi nemaz nevar būt. Šajā jautājumā man patīk atrast līdzības ar sportu. Tas ir tāpat kā, piemēram, skatīties “Rīgas Dinamo” hokeja spēli. Hokejisti cenšas un spēlē no visas sirds, cits jautājums, ka var arī nesanākt. Un tieši tāpat ir arī man un maniem kolēģiem. Katrs pēc savām spējām un gribas dara to labāko. Vienam izdodas labāk, citam – ne tik labi, viens ir apdāvinātāks, cits – skaistāks un tā tālāk, bet neviens neiet uz skatuves un apzināti slikti nespēlē. Man vismaz tā neizdodas!
– Vai jums ir mīļākās lomas?
– Neizceļu kādu īpašu lomu. Kāda ir izdevusies vairāk, kāda – mazāk. Ir lomas, kas varbūt man pašam ir bijušas tuvākas sirdij, bet nav guvušas plašāku atzinību, savukārt citreiz varbūt kaut kas izdarīts it kā ar vieglu roku, bet par to ir saņemta balva. Tas šķiet paradoksāli, bet tā diemžēl ir. Tas ir Dieva rokās, kas un par ko mums kuro reizi tiek dots vai ņemts.
Piekrītu, ka nav lielu vai mazu lomu, ir tikai lieli vai mazi aktieri. Manu vēlēšanos spēlēt teātri nemazina maza loma, katru lomu spēlēju ar vienlīdz lielu atdevi. Mans kolēģis Uldis Dumpis reiz ir teicis, ka viņš priecājas, ja viņam ir neliela loma un turklāt vēl pašā sākumā. Kamēr citi vēl strādā, viņš jau var būt brīvs. Galvenais – savu darbu izdarīt spīdoši! Cits var strādāt trīs stundas un nepalikt atmiņā, bet kāds, izdarot darbu kvalitatīvi, arī piecās minūtēs iespiedīsies dziļi atmiņā.
– Vai ir kāda loma, ko noteikti vēlētos kādreiz nospēlēt?
– Kādreiz es varbūt par to domāju, bet tagad tā vairs nav. Man patīk izaicinājumi, kaut kas nebijis. Ja es izdomātu, ko gribu spēlēt, sāktu veidot šo lomu, vēl gribēdams to. Bet varbūt tas, kas radīsies spontāni, būs daudz interesantāks! Tāpēc es nemēģinu iztēloties sapņu lomas – un ja nu man neizdodas tās nospēlēt? Negribu dzīvot fantāzijās, bet realitātē!
– Lomās vairāk paļaujaties uz režisora iecerēm vai ieliekat kaut ko arī no sevis?
– Protams, ielieku kaut ko arī no sevis. Bet nekad, sākot darbu, neesmu stūrgalvīgs un nepaļaujos tikai uz saviem priekšstatiem. Man ir interesanti uzklausīt cita redzējumu un varbūt mēģināt to piepildīt arī ar savām domām. Man šķiet interesants šis abpusējais darbs, sadarbība. Ir interesanti sastrādāties ar citiem, sastapties ar citu viedokli.
– Vai neesat plānojis sevi izmēģināt režijā?
– Esmu, taču man tomēr šķiet, ka tam vēl ir jānobriest. Un viennozīmīgi man ir jāmācās. Vismaz kaut kādas amata prasmes tomēr ir jāzina. Man reizēm ir bijis skumji, strādājot ar kādu režisoru, apjaust, ka viņš nezina to, ko zinu es. Man ir interesanti jebkādās dzīves situācijās būt kopā ar cilvēkiem, kas ir vismaz pusgalvastiesu augstāki par mani, tāpēc man kaut nedaudz ir jāapgūst režisora profesijas ābece, jo uzskatu, ka nepietiek tikai ar to, ka esi jau 20 gadus nospēlējis, bijis aktieris. Jā, varbūt kādam pietiek, varbūt ir dabas doti talanti, varbūt ir arī cilvēki, kas nekad nav mācījušies par aktieriem, bet es tāds neesmu. Es zinu, ka man ir jāiegulda darbs, jāmācās, kaut kas jāapgūst, lai es varētu kaut ko izdarīt.
– Jūsu aktiera darbs ir novērtēts ar balvām! Vai tas neuzliek papildu atbildību?
– Protams, uzliek! Mēs, aktieri, cits citu par to arī reizēm apceļam. Kad kāds ir saņēmis balvu, nākamajā izrādē pēc balvas pasniegšanas sakām – parādi, ka esi labākais! Protams, ir patīkami, ka tavs darbs ir novērtēts, bet es pret šiem panākumiem, balvām pārāk nopietni neizturos, jo ir tik daudz apstākļu, lai tas izdotos, lai tavu darbu novērtētu, lai pasniegtu balvu. Un šos apstākļus ar prātu un gribu nevar ietekmēt. Ja prastu, tad visi būtu Sandi Ozoliņi, Uldi Dumpji vai Marisi Jansoni.
– Visu laiku esat bijis Nacionālā teātra aktieris.
– Man vienmēr ir bijis daudz darba, neesmu nekad sūdzējies par lomu trūkumu un nav bijis nepieciešamības doties uz citiem teātriem. Par mūsu teātri kādreiz varbūt ir dzirdēta kritika un pārmetumi, ka tas ir konservatīvs. Bet pamatu pamatā aktieri visur ir ļoti līdzīgi un mūsu darbs visur ir vienāds. Un režisori tagad staigā no viena teātra uz otru. Protams, ir interesanti spēlēt ar kolēģiem no citiem teātriem. Un kādu lomu kādā citā teātrī ar lielāko prieku nospēlētu, kāpēc gan ne?
– Esat filmējies arī seriālā “UgunsGrēks”.
– Kad man piedāvāja šo lomu, es ar prieku piekritu. Pirmkārt, tas ir mans darbs, mana profesija, otrkārt, es arī tā savā profesijā varu papildināt ģimenes budžetu. Ir arī, piemēram, dažādi kino projekti. Mēs ejam un “provējamies”, bet ne jau vienmēr paveicas – tas ir kā loterijā. Protams, mēs visi dziļi sirdīs gribam būt tajā Holivudā. Katrs puika vai meitene, kurš sapņo par aktiera profesiju, cer būt Holivudā, bet tas ir garš ceļš. Vienam garāks, vienam īsāks, vienam tas nekad nepienāk, jo tā ir ļoti daudzu apstākļu sakritība. Un pamatā tam visam ir darbs un mīlestība pret darbu!
par Uldi
◆ Uldis Anže dzimis 1971.gada 2.augustā Gulbenē.
◆ Kopš 1993.gada ir Nacionālā teātra aktieris.
◆ Par Nika lomu Edvarda Olbija drāmā “Kam no Vilka kundzes bail?” 2003./2004.gadā nominēts Latvijas Teātru skates balvai kā labākais otrā plāna aktieris.
◆ Par Mikus lomu izrādē “Pazudušais dēls” un Ranka lomu izrādē “Nora” nominēts 2004./2005.gadā Latvijas Teātru skates balvai kā labākais otrā plāna aktieris.
◆ 2006./ 2007.gada sezonā ieguvis “Spēlmaņu nakts” balvu kā gada labākais otrā plāna aktieris par Edmunda lomu izrādē “Karalis Līrs” un Slaja lomu izrādē “Spītnieces savaldīšana”.
