Lizumnieti Mudīti Šumsku ievēroju Amatnieku svētkos Gulbenes centrālajā skvērā, kur viņa piedāvāja iegādāties no lupatiņām gatavotas gleznas.
Lizumnieti Mudīti Šumsku ievēroju Amatnieku svētkos Gulbenes centrālajā skvērā, kur viņa piedāvāja iegādāties no lupatiņām gatavotas gleznas. Sieviete labprāt piekrita stāstīt par šo vaļasprieku, tāpēc norunājām, ka aizbraukšu ciemos uz Lizuma pagasta “Dzintariem”.
Tiekoties tagad, Mudīte labprātāk vēlējās stāstīt par dzimtas mājām, kur vienā istabā piedzimuši deviņi bērni, bet plašajā goda istabā svinētas vairākas kāzas un kristības. Par mājām, kur joprojām zem saimnieku soļiem iečīkstas pirms 200 gadiem liktā zarainu dēļu grīda, kur virtuves klons glabā senču nopūtas un cilvēku likteņstāstus.
“Manas vecmāmiņas tēvs Jēkabs Kolaņģis, būdams Lizuma barona cienīts amatnieks un šīs mājās cēlējs, kādreiz teicis, ka neviens nedrīkst to pārdot svešiem ļaudīm. To jāmanto no paaudzes paaudzē. Lizuma muižā, kur atrodas vidusskola, vēl šodien saglabājušās viņa būvētās kāpnes. Arī es esmu te piedzimusi. Jaunībā tāpat kā visi vēlējos doties prom no dzimtajām mājām. Nedomāju, ka būšu tā, kas izpildīs vecvectēva vēlēšanos,” stāsta Mudīte un aicina apskatīt plašo, no guļbaļķiem celto ēku, vispirms pievēršot uzmanību krāsnīm. Neviena līdz šim nav pārmūrēta, to savdabīgā dūmvadu sistēma izraisījusi ne viena vien šodienas krāšņu meistara apbrīnu.
“Šī ir vislielākā istaba – zāle. Agrāk tāda bija gandrīz katrā lauku mājā, lai būtu kur pulcēties viesiem,” Mudīte pārlaiž skatienu pusdienu saules pielietajai telpai un paver durvis uz istabu, kur pati piedzimusi pirms 57 gadiem.
“Vecākiem bijām četri bērni – divas meitas un divi dēli. Vietas pietika visiem. Atceros, manā bērnībā kādu laiku dzīvojām Piebalgā. Toreiz pa mājām brauca čigāni, kas vāca nederīgas lupatas, ādas, spalvas un citu, bet pretim deva māla traukus. Reiz, kad visi bērni jau gulējām, dzirdēju, ka noklaudz istabas durvis, tāpēc skrēju skatīties, kas ienācis. Istabas vidū stāvēja čigāniete. Brīdi mani vērīgi uzlūkojusi, viņa pieliecās mātei pie auss un kaut ko klusi teica. Kas zina, varbūt jau toreiz viņa paredzēja manu nākotni un to, ka būšu “Dzintaru” sargātāja?”
No Kurzemes uz Vidzemi
“Dzintaros” Mudīte ir ceturtās paaudzes pārstāve. Viņa nerod izskaidrojumu, kas tas bijis par spēku, kas pirms vairāk nekā desmit gadiem licis atteikties no labi atalgota darba Liepājas Skolēnu interešu centrā, lai kopā ar vīru Viktoru – Liepājas Pedagoģiskā institūta dekānu – atgrieztos dzimtajā pusē. Pirms tam uz “Dzintariem” viņi braukuši tikai vasarā. Pa ziemu māju pieskatījusi kaimiņiene.
“Pārceļoties te uz pastāvīgu dzīvi, ķērāmies pie nelieliem remontēšanas darbiem, bijām pārsteigti, ka neviens ēkas stūris nav sašķiebies, nekur nav redzams pelējums vai brants. Mums vēl daudz jāmācās no senču gudrībām, lai saprastu, kā pareizi jābūvē māja. Šodien, ja ir nauda, viss ir viegli pērkams un pārdodams. Ja cilvēks ļaujas šim vieglumam, var ārkārtīgi daudz ko pazaudēt, tāpēc neko te nemainām,” Mudīte steidz stāstīt, pēc brīža jau pievēršoties priekšmetiem. Katram sava nozīme un stāsts – pie sienām izkārtotajām gleznām, senām, laika gaitā nodzeltējušām fotogrāfijām.
“Katrā cilvēkā mīt talants. Viss atkarīgs no tā, vai cilvēks to spēj vai nespēj atklāt,” saka saimniece, aicinot doties uz nelielu telpu, kur viņa iecerējusi iekārtot darbnīcu, lai izšūtu, gleznotu, zīmētu vai netraucēti ļautos pārdomām. Pirms tam vēl uzlūkojam šujmašīnu, kas ir vecmammas Tonijas Sebres – profesionālas šuvējas – īpašums, tā joprojām darbojas.
“Laikam no senčiem esmu mantojusi patiku darināt rokdarbus, jo arī vectēvs Kārlis Sebris, kurš nodzīvoja līdz 103 gadu vecumam, bija tuvu un tālu daudzināts un cienīts kurpnieks. Atceros, kā viņš strādāja. Neviens nedrīkstēja pieskarties viņa kurpnieka darbarīkiem. Mana mamma savukārt bija laba matemātiķe, bet man šī spēja nepiemīt. Kamēr citi skolā virknēja formulas, es, raugoties pa logu, ļāvos fantāzijai,” Mudīte smejas.
“Jūs stāvat uz vēsturiskām kāpnēm,” viņa saka un paskaidro, ka ikdienā pa tām neviens nestaigā, bet no paaudzes paaudzē uz tām tapušas fotogrāfijas – savdabīga Kolaņģu, Sebru un Baumaņu dzimtas vēsture. Mudītei žēl, ka šodien cilvēki cits no cita atsvešinās, aizbildinoties, ka neatliek laika satikties, nepietiek naudas, pārāk daudz problēmu.
“Labi, ka mēs – abas māsas un brāļi – turamies kopā,” viņa piebilst un brīdina, ka tad, kad būs izrādītas telpas, noteikti vajadzēs aplūkot sarkanās ūdensrozes – dāvanu Mudītes 50 gadu jubilejā.
Dzīvi piepilda ar sapņiem
Pa vecvectēva darinātām lokveida koka kāpnēm nesteidzīgi dodamies uz mājas otro stāvu. Zem nesaskaitāmiem cilvēku soļiem pakāpienos izveidojušās iedobes. Tās radījis ļaužu nogurums, steiga, izmisuma bailes un satikšanās prieks. Skaitu pakāpienus un domāju, kāpēc neviens nav mēģinājis pētīt cilvēku soļus. Tie spētu pastāstīt daudz. Mudīte atsauc atmiņā vecāku stāstus par kara gadiem, kad “Dzintaros” mitinājušies vācu armijas karavīri, tad tos nomainījuši krievu karavīri. Tāds laikam ir katras mājas, kas atrodas ceļa malā, liktenis. Ļaudis nākuši un gājuši, tomēr nav spējuši kliedēt senās ēkas labvēlīgo auru.
“Tas laikam tāpēc, ka mūsu dzimtā visi bijuši un ir labsirdīgi cilvēki. Pēc tāla ceļa, kad nogurumā esmu sākusi īgņoties, steidzu ātrāk nokļūt mājās. Te katra lieta mani sasilda un nomierina. Uzlūkoju mammas stādītos kokus, noglāstu mūrīti, pieskaros durvju rokturiem. Tā es sarokojos ar pagājušajiem gadiem,” saka Mudīte.
Plauktā – sena fotogrāfija, kurā redzami Mudītes vecāki. Tēvs savulaik bijis Piebalgas, tad Rankas dzelzceļa stacijas priekšnieks. “To sāpi, kas manī mājo, sākoties dzelzceļu likvidēšanai, nevaru “Latvijas dzelzceļa” ģenerāldirektoram Andrim Zorgevicam piedot. Dzelzceļš bija kā dzīvības artērija. Biju aizbraukusi uz Rankas staciju. Pēc tam vēl ilgi pārmetu sev, kāpēc tā darīju, jo šodien tur valda pārāk liela pamestība. Dzelzceļš daudziem palīdzēja izdzīvot, bet kas tagad?” dusmojas Mudīte.
Nevēlas kaut ko mainīt
Mudīte apņēmusies “Dzintaros” neko nemainīt, tikai sakopt un nedaudz pielabot. “To atstāšu cilvēkiem, kas te dzīvos pēc manis. Esmu pārliecināta, ka senču vēlme arī citiem būs likums. Ceru, ka varbūt kādreiz te saimniekos manas māsas meita, kas mācās Mākslas akadēmijā. Jaunībā cilvēkiem jāizbauda citu zemju un vietu labumi, lai pēc tam atgrieztos. Atceros, kādreiz mums mājās bija latvju rakstu grāmata. Man ārkārtīgi patika Nīcas tautas tērps. Bieži domāju, kaut varētu aizbraukt uz Kurzemi. Toreiz nevarēju iedomāties, ka dzīvē tur nokļūšu, satikšu vīru, strādāšu. Tomēr kopš bērnības ierastā vide izrādījās spēcīgāka, tā sauca atpakaļ,” saka Mudīte un aizver namdurvis. Jau pēc brīža esam dārzā, kur vējā šalko lielas sudrabegles un liepas. Saimniece turpina apbrīnot senču zināšanas un prasmi, gan kokiem vietu izraugot, gan pamatīgām velvēm izbūvēt pagrabus.
“Tajā, ko dēvējam par silto pagrabu, iespējams ierīkot kamīnu, bet, ja ir kamīns, kāpēc lai nebūtu neliels krodziņš?” Mudīte ļaujas fantāzijai un smejas, ka tā bieži vien esot krietni vieglāka par reālajām iespējām.
“Kāpēc lai es aizliegtu sev fantazēt?” viņa jautā, atbildi negaidot. Stāvot dārza vidū, mēģinu saskaitīt, cik liepas veido aleju. Kādreiz te garām gājis ceļš, pa to ļaudis svētdienas rītos zirgu pajūgos braukuši uz Velēnas baznīcu. Uzzinu ne tikai to, ka Mudītes vectēvs K.Sebris bijis šīs baznīcas pērminderis un aktiera Kārļa Sebra krusttēvs, bet vēl daudz ko citu. Saprotu, ka ikviens, kas kādreiz dzīvojis un saimniekojis “Dzintaros”, ir atsevišķa stāsta vērts. Kas zina, varbūt Mudīte patiešām reiz apsēdīsies pie plašā saimes galda goda istabā, lai uzrakstītu romānu.
