Neticu Ziemsvētku vecītim, kas nes dāvanas “paklausīgiem bērniem”.
Neticu Ziemsvētku vecītim, kas nes dāvanas “paklausīgiem bērniem”. Man nav nevienas mantas, par ko esmu sapņojusi. Kad biju acis sausas izraudājusi skumjās pēc rotaļu draudzenes – skaisti apģērbtas lelles ar bizēm, kas aizver acis un saka: mamma, vectēvs man atnesa pliku “bērnu”. Arī par to es biju sajūsmā, jo apģērbu varēju šūt pati no lupatām. Bet tas bija sen, un pēc tam esmu saņēmusi tikai pašas nepieciešamākās lietas, ko vilkt mugurā vai aut kājās.
Es ticu Dievam un zinu, ka vienīgi viņš spēj radīt brīnumus. Un tikai brīnums var man kaut uz brīdi ļaut tikties ar māti. Dievs mani mīl, bet nejūtu viņa glāstus. Reizēm gan noplīvo sveces liesma, kad stāstu tam savu lielo sapni. Tad man liekas, ka pasaules radītājs izstiepj lielo roku pār mani un jūtu – viņš visu dzird. Bet, kad viena guļu tumsā, man lielas rokas atmiņā atsauc tēvu. Viņa plaukstas ir kā lāpstas, un ar tādām dūrēm kā veseriem tas sit mātei pa galvu, tikai pa galvu. Man sirds saraujas mēmās sāpēs, jo nevaru palīdzēt. Bet māte belzienus pacieš klusējot. Mani tēvs nekad neaiztika, teica, ka tad slapjums vien palikšot. Stāsta, ka māte mirusi no slimības. Bet varbūt patiesība ir cita? Jo kāpēc tad tēvs ir cietumā?
Miegā dzirdu, ka māte mani sauc. Es steidzos uz mūsu veco māju. Ātrāk un ātrāk, jo zinu, ka man jāpaspēj… Visapkārt stīdz balti miglas vāli, kas neļauj saskatīt taku, bet laužos cauri brikšņiem. Tomēr, kad nonāku pie mājas, to ietver stindzinošs klusums. Durvīm priekšā ir liela slēdzene, un es baidos tuvoties logiem, lai ielūkotos iekšā. Ir sajūta, ka tūliņ parādīsies tēvs. Gribu bēgt, bet nevaru. Pamostos no sava kliedziena. Spilvens ir slapjš, tāpēc pagriežu tam otru pusi. Tā es sapņoju bieži un domāju par tikšanos ar māti.
Dievs, radi Ziemassvētku brīnumu! Kaut uz brīdi piecel no kapa māti! Netālu no internātskolas mežā ir liela egle. Tā ir rotāta miljoniem sniegpārslu zvaigznīšu, bet naktī galotnē sēž mēness. Tas rādīs ceļu uz mūsu svētku vietu. Kad es tur aiziešu, blakus eglei ieraudzīšu māti, kas izskatīsies kā sniega karaliene. Viņas mati būs zaigojoši mazos ledus kristālos un acis dzirkstīs priekā. Esmu sagatavojusi dāvanu, bet tas ir noslēpums. Kad apkampšu viņu, izkusīs ledus un sniegs. Kā “Divpadsmit mēnešos” pie eglītes nogatavosies zemenes. Es tās savēršu uz smilgas un aplikšu kā krelles mātes kaklam. Tad viņā atgriezīsies dzīvība un sārtums.
