Kāds pusaudzis, Gulbenes ielās ieraudzījis Ingaru Gusānu, teica, ka viņš vēlētos izskatīties tieši tāds pats – lai ausīs būtu vairāki desmiti auskaru, ap kaklu sudraba ķēdes un pirkstos iespaidīgi gredzeni.
Kāds pusaudzis, Gulbenes ielās ieraudzījis Ingaru Gusānu, teica, ka viņš vēlētos izskatīties tieši tāds pats – lai ausīs būtu vairāki desmiti auskaru, ap kaklu sudraba ķēdes un pirkstos iespaidīgi gredzeni. Tomēr, ja zēns vēlētos kļūt līdzīgs Ingaram, viņam būtu jāiemācās arī latīņu un sengrieķu valoda, viņam vajadzētu būt draudzīgam. Galu galā – viņam vajadzētu saprotošu māsu – tādu kā Gulbenes zobārste Viola Medniece.
Ingars ir pasniedzējs Rēzeknes augstskolā un Latvijas Universitātē. Māca latīņu un sengrieķu valodu. Viņam ir 29 gadi. Diezgan bieži ciemojas Gulbenē māsas ģimenē, izbauda mazpilsētas mieru un atzīst, ja Gulbenē būtu augstskola un būtu vajadzīgs seno valodu speciālists, viņš nešaubītos ne mirkli un kļūtu par gulbenieti.
– Kā radās interese par senajām valodām?
– Viss sākās aprēķina dēļ. Rēzeknes augstskolā filoloģijas fakultātē studēju 2. kursā, kad visiem 400 studentiem izskanēja piedāvājums – kādam doties uz Rīgu studēt latīņu valodu, lai pēc tam būtu garantija, ka absolvents atgriezīsies Rēzeknes augstskolā un būs pasniedzējs. Tas bija 1993.gads – Latvijā sākās aizdomas par bezdarbu. Izskanēja reāls darba piedāvājums. Es gan tobrīd nebiju paraugstudents, tādēļ tā bija avantūra, kurai piekritu. Man nebija nekādas nojautas, vai man senās valodas patiks, vai padosies, kur nu vēl spriest par to, vai es būtu labs pasniedzējs. Man deva divus mēnešus, lai pierādītu, ka spēju. Tagad droši varu teikt, ka sengrieķu valoda man izraisa lielāku interesi nekā latīņu. Iespējams, ka tas ir valodas eksotisma dēļ. Tas varbūt pat sasaucas ar manu būtību – man vienmēr patīk darīt to, ko nedara lielākais vairākums. Jā, es strādāju ar mirušām valodām, pasīvi – caur tekstiem un tulkojumiem. Daudziem tas liekas muļķīgi, ka darbojas ar neeksistējošām valodām, tomēr es esmu lasījis Homēra “Iliādu” un “Odiseju” oriģinālvalodā, esmu tulkojis dziedājumus. Jā, kāds var teikt, kāpēc jāmokās sengrieķu valodā, ja šīs grāmatas ir iztulkotas. Tomēr, lasot oriģinālvalodā, ir iespējams pamanīt “rozīnītes” un dažādās nozīmes, kuras latviešu tekstā pazūd. Man ir padomā kādreiz pāris nelielus darbus eksperimenta pēc iztulkot un salikt dzejas ritmā.
– Ārējais izskats neliecina, ka jūs varētu būt mazpilsētu fans.
– Reizēm es iedomājos, ka labāk ir būt pirmajam ciematā nekā pēdējam pilsētā. Iejūkot un pazūdot pūlī, es nevarētu panākt un parādīt to, ko es cilvēkiem vēlos pateikt. Es vēlos pateikt, ka pasaulē ir arī citādāki uzskati, var citādāk domāt. Mazpilsētā īpatni viņa vizuālā tēla dēļ ātrāk pamana, cilvēki ir gatavi uzsākt dialogu. Tad man ir iespējas paust savus pacifista un humānista uzskatus. Lai arī mana āriene par to neliecina, sirdī es esmu humānists. Lielpilsētā ir cits dzīves temps un steigā tur izdodas tikai sasveicināties un labi, ja aiz pieklājības pajautāt: “Kā iet?” Gulbenē es esmu iepazinis daudzus cilvēku. Man un viņiem vienmēr atliek laiks, lai izrunātos.
– Imidžs veidojās studiju laikā vai tad, kad bijāt jau pasniedzējs?
– Atšķirīgo imidžu sāku veidot diezgan vēlu. Kopš astoņdesmito gadu beigām klausījos metālu, smago roku. Tomēr kā ierindas cilvēks staigāju džemperī ar auseklīšiem. Dažus gadus vēlāk biju Grieķijā vasaras skolā, iegāju nelielā veikalā, tur es arī nopirku pirmo ķēdi ar piekariņu. Kopš tā laika ķēžu skaits ir palielinājies, un es no tām gandrīz nekad nešķiros. Toreiz galvenais bija pārsteigt cilvēkus, redzēt viņu reakciju. Daudzi, īpaši babiņas, jautāja, kas tas par briesmoni. Runāja, ka es esot sātanists. Tad es nodomāju – labi, paskatīsies, ar ko es atšķiros no tiem, kas ģērbjas “pareizi”.
25 gadu vecumā izdūru pirmo caurumu ausīs. Tagad man katrā ausī ir astoņi caurumi. Vienā caurumā – vairāki auskari. Tādēļ rodas vizuāls efekts, ka to ir daudz. Kopumā man ir vairāk nekā 20 auskaru. Tagad es tiešām gribu cerēt, ka vairāk jaunus caurumus neduršu, lai arī teikšu godīgi, ka vēl katrā ausī pa vienam gribētos.
– Ikdienā daudzie auskari netraucē?
– Agrāk, kad caurumu un auskaru nebija tik daudz, tad, dodoties sportot, es tos izņēmu. Arī tagad es lielākos auskarus – ķēdītes – izņemu, mazos aizlīmēju ar plāksteri. Ņemt tos ārā un likt atkal iekšā – tās ir lielas mokas. Pirms gada man veica rentgena uzņēmumu, tad visi auskari bija jāizņem. Es sapratu, ka vairāk uz rentgenu nekad neiešu (smejas). Bez šiem auskariem es jūtos kails. Tā ir mana aizsardzība. Tie ir kā bruņas, kas pasargā. Labsirdīgumu daudzi izmanto, tādēļ es bieži vien jūtos izsmelts. Ja, dodoties uz darbu, gadās mājās aizmirst kādu no auskariem, gredzeniem vai ķēdēm, es atgriežos pēc tiem un tikai tad uzsāku darbdienu.
– Vai esat pārliecināts, ka šādu imidžu vēlēsieties arī pēc 20 gadiem?
– Es vēlos, lai tā būtu, bet neticu, ka izdosies. Domāju, ka sabiedrība mainīsies un tādus kā es uztvers mierīgāk. Gāju Gulbenē pa ielu, tantiņa apstājās un izbijusies uz mani skatījās, bet es viņai uzsmaidīju. Viņa samulsa, jo ko cilvēki gaida no citādākajiem? Agresiju. Aizgāju uz Bērzu skolu pakaļ māsas bērniem, daži skolēni bija panikā, mani ieraudzījuši. Slēpās. Bet starpbrīdī drošākie apsēdās blakus un prasīja visu par aksesuāriem.
– Kā māsa uztver jūsu atšķirīgo izpratni?
– Domāju, ka viņa vēlētos, lai es būtu konservatīvāks, klasiskāks. Bet atkal – par spīti es darīšu pretējo. Tas netraucē mums labi satikt, mums ir super attiecības. Es vēlos, lai cilvēki, īpaši radinieki, saprot, ka otrs ir jāpieņem tāds, kāds ir. Nav tā, ka atšķirīgais ir sitams un cietumā liekams. Viola labprāt piekrīt kopā ar mani izmest kādu līkumiņu Gulbenē. Es lepojos, ka viņa ir zobārste, un domāju, ka arī viņa lepojas ar mani. Tāpēc, ka māsa ir zobārste, man vairs nav bail no zobu labošanas (smejas). Es kādreiz domāju, ka arī mācīšos par zobārstu – tehniķi, lai mēs abi varētu veidot kopīgu uzņēmumu.
– Kā studenti uztver šādu pasniedzēju?
– Bieži vien izrāda pozitīvas emocijas. Ir bijuši brīži, kad atnes man atklātnīti, kur rakstīts: “Mūsu mīļākajam pasniedzējam.” Juristiem studentiem es biju gada simpātiskākais pasniedzējs. Domāju, ka daudzi mana izskata dēļ uztver mani kā pašpuiku. Tad ir grūti noturēt robežu, lai viņi mani arī respektētu un nopietni izturētos pret mācību priekšmetiem. Ja es jūtu, ka viņu pārliecība un uzskati ved viņus lielā bedrē, es ar viņiem runāju. Man ir prieks, ja no 30 studentiem vismaz viens mani ir uzklausījis un ņēmis vērā. Protams, es strādāju Latgalē un daudzas studentes ir ar izteiktu katolisku pārliecību. Esmu sajutis to, ka viņas baidās no manis. Es cīnos, lai viņas nebaidītos nākt uz konsultācijām.
– Kas jums pin matu bizītes?
– Draudzene. Kad ilgāku laiku esmu dzīvojis Gulbenē, tad māsa palīdz. Šķiet, ka es savas bizītes nespēšu noturēt pat līdz 35 gadu vecumam. Es maksimāli maz skatos spogulī. Citi domā, ka es esmu narciss, citi atkal uzskata par lielāko nevīžu. Es neuzskatu, ka man ārienē jābūt perfektam. Galvenais, lai manā dvēselē viss ir kārtībā.
– Kādas ir humānista galvenās atziņas?
– Ir vēlme pēc praktiski neiespējamā. Pārveidot un būt saskaņā ar sevi, bet lai saskanīgi dzīvotu visa pasaule. Ne velti mani kādreiz sauc par naivo utopistu un romantiķi. Man nepatīk naids. Kāpēc jābūt vardarbībai, ja visu var censties panākt ar dialogu? Labāk paklusēt, nevis uzreiz skaļi izteikt visas emocijas un sarūgtinājumu. Vārdi nežēlīgi ievaino. Tie ir pirmie, kas ievaino. Un tie paliek sirdī, nekur nepazūd. Tad arī dvēsele asiņo.
– Jūs nevarat būt ar kompleksiem, jo jārēķinās, ka citi pievērsīs uzmanību.
– Tā ir. Cilvēki baidās būt atšķirīgi, jo par visu ir jācieš un jāmaksā. Kāpēc izlēkt no pūļa, ja par to vēlāk smagi jāmaksā? Nezinu, kādēļ manī mīt šis provokatīvais gars. Es esmu brīvā laika piekritējs, vēlos ilgi uzturēties pie dabas. Braucu ar savu zilo “džipu” – “Moskviču”. Bet man patīk, ka pēc sarunām ar cilvēkiem viņi nosaka: “Kas to varēja domāt, ka tu, šitādi ģērbies, esi TĀDS cilvēks.”
