Visskaistāk sieviete izskatās tad, kad gaida mazuli. Tāda ir mana pārliecība. Mazuļa pirmās kustības kā viegls tauriņa pieskāriens, kā vēstījums – mammu, es te esmu – spēj pacelt sievieti nepasakāmos laimes augstumos. Tās ir debešķīgas sajūtas, ne ar ko nesalīdzināmas un neatkārtojamas sajūtas. Tās liek iekšēji lidot! Mirklī, kad tikko dzimis bērniņš iegulstas rokās, liekas, ka laiks apstājas, pasaule apstājas, nekam nav nozīmes, ne tam, cik tev ir naudas, draugu, kleitu vai kažoku skapī, kāda tev ir mašīna, ne tam, kāds ir darbs vai sociālais stāvoklis. Esi tikai tu un mazais cilvēciņš. Tā ir visīstākā un vispatiesākā laime! Un šim mazajam cilvēciņam tu būsi visa viņa pasaule. Ja man kāds kādreiz būtu teicis, ka es būšu daudzbērnu māmiņa, es tam neticētu. Nekad. Atceros, kā skolā ar meitenēm, vērojot nozīmīgās līnijas savās plaukstās, zīlējām un spriedām, cik kurai būs bērnu. Šķiet, ka man izzīlēja divus. Toreiz nodomāju – tīri labi. Bet patiesībā esmu daudz, daudz bagātāka, jo man ir divi dēli un meita! Un es zinu, ka man uz šīs pasaules ir trīs cilvēki noteikti, kuriem es sirdī ieņemu īpašu vietu. Vietu, kuru neviens cits nekad nespēs ieņemt. Tā ir īpašā mammas vieta. Nesen dzirdēju, ka kāda sieviete lielījās un lepojās, ka viņa bieži ceļo, viņai pilns skapis ar tādām un šitādām kleitām, katrā valstī viņai ir savs pielūdzējs, bērnu viņai nav un viņa tos arī negrib, un cik viņa jūtas laimīga, jo pielūdzēju taču esot tik daudz! Es nenoticēju viņas laimei. Par savu laimi neviens skaļi nebļauj. Varbūt arī pielūdzēju ir daudz, bet tad, kad no ceļojuma viņa atgriežas mājās, savā dzīvoklī, viņa ir viena kā pirksts. Vēl viens gadījums – pirms vairākiem gadiem kāda tobrīd gados jauna sieviete man teica: es negribu, ka pie manis brauc ciemos ar mazu bērnu, viņš vēl var piečurāt uz mana jaunā paklāja. Bet tagad šī sieviete ir pusmūžā un viņai diemžēl bērnu nav, lai arī cik ļoti viņa tos vēlas. Piepildījās taču tas, ko skaļi izteica vārdos – nu nav arī neviena, kas čurā uz paklāja.
