Bijusī Beļavas bibliotekāre Solveiga Kļaviņa pirms gandrīz pieciem gadiem devās pelņā uz Īriju lasīt sēnes kā daudzi latvieši.
Bijusī Beļavas bibliotekāre Solveiga Kļaviņa pirms gandrīz pieciem gadiem devās pelņā uz Īriju lasīt sēnes kā daudzi latvieši.
Solveigas dzīvi Īrija ir pārvērtusi. Ar centību un smagu darbu viņa pierādījusi, ka vienkārša latviešu lauku sieviete var būt līdzvērtīga Eiropas pilsonim. Šobrīd Solveiga strādā ziedu salonā, veido ziedu kompozīcijas un ar tām ir iemantojusi ne viena vien klienta un veikala īpašnieka ievērību.
– Uz Īriju, protams, devāties nopelnīt?
– Problēma bija nauda. Dēlam vajadzēja absolvēt 9.klasi, meitai – Gulbenes ģimnāzijas 12.klasi. Ja domāju par bērnu studijām, vajadzēja līdzekļus. Strādājot bibliotēkā, man tik lielas naudas nebija. Bija saimniecība – dažas govis. Beigās ar bibliotekāres algu uzturēju arī govis (smejas). Vīrs, lai cik labs galdnieks bija, ar algu mūs visus nodrošināt nevarēja. Radās ideja par darbu Īrijā. Kopā ar jaunāko māsu Ilzi sākām “bombardēt” darba firmas. Gadu strādāju Īrijas austrumdaļā – sēņu fermā. Tas bija ļoti smags darbs. Toreiz mēs jutāmies laimīgas, iegūstot šo darbu. Tikai vēlāk sapratām savu nelaimi. Dzīvojām aiz žoga, vagoniņos, sēnes lasījām no rīta līdz vakaram. Saimniecībā bijām apmēram 20 latvieši, gada laikā angļu valodu neiemācījāmies, ja nu vienīgi skaitīt – lai varētu saskaitīt salasīto sēņu kastes. Laimes sajūta bija par to, ka esam ārzemēs, ka varam nopelnīt naudu, to atsūtīt uz mājām.
– Kurā brīdī sapratāt, ka tā ir mānīga laime?
Sākām kontaktēties ar īriem un sapratām, ka mums stipri dara pāri. Daudz strādājām, arī virsstundas, bet par tām nemaksāja. Saņemtā alga bija krietni zem iztikas minimuma, kaut gan mums tā, salīdzinot ar Latvijā nopelnīto, likās liela. Dzīvojām sapelējušā vagoniņā, kur visu laiku bija mitrums. Tas bija pazemojoši. Gadu izturēju. Esmu tāds cilvēks, ja apsolu, tad izdaru līdz galam. Kad bija pagājis gads, no darba firmas saņēmu piedāvājumu doties uz Īrijas pretējo malu – rietumiem, lai strādātu Enisā – skaistā, mazā, nedaudz klačīgā pilsētā, kur puķu veikalā bija vajadzīga strādniece. Mana saimniece bija Mērija. Veikalā jau strādāja latviešu meitene, floriste. Mūs abas uzskatīja par trešo valstu pilsonēm. Mērija pat bija lepna, ka viņai ir divas verdzenes, kas taisa tādus brīnumus! Mēs nedrīkstējām strādāt telpās, bet gan aiz puķu veikala – aukstumā, vējā un lietū.
Man nebija nekādas pieredzes florismā, man vienkārši patika ziedi. Meitene no Latvijas mani apmācīja šajā darbā. Tad es sapratu, ka visu dzīvē var iemācīties. Latviešu un īru tradīcijas ziedu kārtošanā ir absolūti atšķirīgas. Gaume viņiem ir briesmīga. Es iemācījos strādāt, liekas, ka man pat ir talants ziedu kārtošanā. Latviešu gaumi ziedu pušķos ielikt nevarēju, bija jāpilda īru pieprasījums.
Piemēram, viens kārtīgs īru ziedu pušķis ir tāds, kur ir labi daudz ziedu pēc iespējas trakākās krāsās. Saimniece redzēja, ka esmu strādīga, ņēma mani līdzi uz dažādiem floristu kursiem. Maksāja par tiem. Es ieguvu arī sertifikātu. Saimniecei biju izdevīga. Maksāja iztikas minimumu, bet es strādāju vairāk nekā citi. Viņa pat atvēra otru veikalu, ziedu pušķi man bija jāveido abiem veikaliem. Bija smagi jāstrādā, pēc darba dienas sāpēja pirksti, apsaldēju arī muguras nervus, bet es nesūdzējos.
Kad jutāt pārmaiņas?
Ar laiku iemācījos aizstāvēt savas tiesības. Prasīju, lai man ļauj strādāt telpās. Centos uzturēt tīrību ziedu salonā, cīnījos pat ar saimniekiem, kas reiz, kad mazgāju grīdu, man aizrādīja, ka noberzīšot krāsu. Nostrādāju gandrīz trīs gadus. Par mani bija ieinteresējušies citi ziedu salonu īpašnieki Īrijā, bija dažādi piedāvājumi. Pieņēmu piedāvājumu un no marta strādāju Vaterfordā – trešajā lielākajā Īrijas pilsētā okeāna malā. Veikala īpašnieks ir dānis Lambers de Bie. Veikalā ir baltu marmora flīžu grīda, kārtība. Angļu valodu esmu apguvusi, varu strādāt ar klientiem. Tagad varu gatavot ziedu pušķus pēc savām vēlmēm un idejām. Veikala īpašnieku apmierina mans darbs. Veikalā strādā viena īriete, es un kāda ungāriete – internacionāla kompānija, ar to arī mēs atšķiramies, jo katra kompozīcijās ieliek daļiņu no savas nācijas, kopā veidojam interesantu produkciju. Blakus ziedu salonam atrodas milzīgs tirdzniecības centrs, kurā pārdod simtiem lētu puķu un pušķu. Bet mums ir citādāks, oriģināls piedāvājums.
Īrijā tagad dzīvojat visa ģimene.
– Kad pusgadu biju nostrādājusi pie sēnēm, atbrauca vīrs Māris. Viņš strādāja palīgdarbos sēņu fermā. Vēlāk kopā devāmies uz Enisu, kur viņš strādāja celtniecībā. Tagad Vaterfordā viņam ir labs darbs – Māris veido koka konstrukcijas mājām. Tagad pie mums dzīvo arī meita ar draugu. Kopīgi īrējam skaistus apartamentus labā vietā, nopirkām automašīnu, lai varu braukt uz darbu. Meita strādā kā mācekle tajā pašā veikalā, kur es. Latvijā ir palicis tikai dēls, viņš mācās Liepājas jūrniecības koledžā. Tā ir jāpabeidz.
Angļu valodu apguvāt pašmācības ceļā?
Sāku visu no nulles. Neviens man valodu nemācīja. Klausījos, kā runā citi, un runāju līdzi. Skolā biju mācījusies vācu valodu. Esmu priecīga par to, kas šajā laikā ar mani ir noticis.
Nav bijusi doma veidot savu ziedu veikaliņu?
– Ārprāts, kur es tādu naudu ņemšu! Lai veikalu atvērtu, vajadzīgs sākumkapitāls, kas ir apmēram 20 000 eiro. Četros gados naudu neesmu sakrājusi, visu esmu ielikusi Beļavas mājas atjaunošanā. Gribu to sapost. Kad atbraukšu mājās, es vairs negribu strādāt. Es gribu gleznot (smaida). Man visu laiku ir patikusi gleznošana. Iespējams, ka tas ir tikai sapnis, bet šobrīd gribas pie sapņiem turēties.
– Vai esat pārņēmusi kaut ko no īriem?
– Esmu iemācījusies smaidīt, daudz runāt. Arī īriem ir raksturīgs angļu miers, lēnīgums, viņi ne par ko neuztraucas. Piemēram, braucu uz darbu no rīta. Milzīgi sastrēgumi, līdz darba sākumam atlikušas vien 10 minūtes, es uztraucos, ka nokavēšu. Bet tad, paskatoties uz apkārtējiem mašīnās, kas arī gaida, nodomāju, kāpēc gan es nepaspēšu? Kur tie ātrie tikuši? Nomierinos un darbā tieku laikus. Latvieši šādā situācijā būtu signalizējuši un bļaustījušies. Tur neviens autovadītājs tā nedara. Ja kāds uz ceļa ir apstājies un aizrunājies ar draugu, pārējie gaida aiz viņa un neizrāda sašutumu.
Īrijā neņem vērā darbinieka vecumu. Tur galvenā vērtība ir pieredze. Tas man devis drošības sajūtu. Domājot par nākotni, šķiet, ka man nevajadzētu būt problēmām atrast darbu. Četrus gadus tur esmu dzīvojusi, esmu apguvusi valodu, tirdzniecības menedžmentu un darba organizēšanu veikalā.
Es citādāk skatos uz dzīvi. Iespējams, šo pārliecību dod tas, ka ir materiālā stabilitāte. Laikam vairs neprastu dzīvot bez naudas. Nemācētu vairs skaitīt katru kapeiciņu, kā to darīju agrāk. Tas mums, latviešiem, arī rada neapmierinātību ar dzīvi. Cilvēks it kā strādā, par visu cītīgi maksā, bet naudas nav. Latvijas politika ir ačgārna: ja cilvēks ir spējīgs vilkt, viņam kraus virsū arvien vairāk un vairāk. Mēs esam iedzinuši sev mazvērtības kompleksus. Īrijā es iemācījos darba devējam paprasīt lielāku algu. Jebkurā Eiropas valstī darba ņēmējs sevi novērtē un pieprasa attiecīgu samaksu, bet Latvijā? Cilvēks cītīgi strādā, bet algu nepalielina. Viņš sāk strādāt vēl labāk, bet rezultāts nemainās. Beigās cilvēks izdeg, vienā mirklī vadzis lūst.
Sirds nevelk uz māju pusi?
– Ja man būtu 20 gadi, iespējams, es nebrauktu atpakaļ uz Latviju. Biju atbraukusi vasarā uz trim nedēļām. Pēc tam bija grūti atgriezties Īrijā, sirds visu laiku vilka atpakaļ. Arī Īrija ir skaista, vienmēr zaļa, tur nav ziemas. Cilvēki ir smaidīgi, runā daudz, bet tajā pašā laikā neko. Pieklājīgi cilvēki, bet es ļoti gribu atgriezties mājās, Beļavā. Protams, kamēr vien būs darbs Īrijā, es tur strādāšu, bet mājās noteikti pārnākšu. Es esmu apceļojusi Īriju, esmu bijusi Kanāriju salās. Novembrī atkal visi dosimies uz Kanāriju salām, bet mājas ir mājas. Tajās ir pavisam citādas izjūtas.
