Druvienā dzīvo jauna, sabiedriski aktīva Eiduku ģimene, kas ne tikai ar prieku iesaistās pagasta pasākumos, bet arī ir iniciatore interesantām aktivitātēm. Baiba un Edgars Eiduki uzskata, ka mazais Druvienas pagasts ir pelnījis, lai tajā dzīvotu vispusīgi un interesanti. Tomēr par dzīves lielāko vērtību Baiba uzskata ģimeni.
Tas ir viens vesels
“Es šodien, domājot par to, kas ir ģimene, no rīta jautāju meitai, kas, viņasprāt, ir ģimene. Elīza atbildēja, ka tas ir viens, viens vesels. Es arī domāju tāpat, lai gan šobrīd no šī veseluma ir izrauts gabals, tāpēc ir ļoti grūti, jo vīrs strādā ārzemēs celtniecībā – betonē grīdas. Viņš aizbrauca martā, tad atbrauca ciemos uz pāris nedēļām, tad atkal aizbrauca. Uzzinot, ka esam uzaicināti uz Ģimenes dienas pasākumu Gulbenē, bildu viņam, ka uz pasākumu ir aicināta ģimene, ka neesmu viena ar diviem bērniem. Edgars uz pāris dienām atbrauca, lai būtu kopā. Tagad viņa nebūs mājās līdz Jāņiem. Visgrūtāk ir no viņa atvadīties. Tad ir jāraud. Ja es vēl kaut kā varu sevi motivēt un atrast mierinājumu, jo kopā ar mani ir meita, dēls, arī mana mamma, tad Edgars svešumā ir viens, lai gan tur ir vismaz septiņas celtnieku brigādes, kurās ir tikai latvieši. Arī meita ļoti pārdzīvo tēta prombūtni. Protams, ārzemēs ir iespējams labi nopelnīt, lai gan pavisam nesen abi runājām, ka šis vilinājums nopelnīt nobāl pret to, ko mēs kā ģimene šobrīd zaudējam, jo neesam visi kopā,” to sakot, Baiba pievērš skatienu logam.
Ja varam, kāpēc nedarīt?
Baiba vadījusi projektu gada garumā, kura mērķauditorija bija ģimenes ar bērniem. Gaidīdama nākam pasaulē dēliņu, viņa kopā ar vīru organizējusi bērnu atpūtas laukuma labiekārtošanas darbus skolas parka teritorijā. “Ja mēs to varam, kāpēc nedarīt?” saka Baiba. Pirms diviem gadiem, dzirdot pagasta iedzīvotāju stāstus, ka valsts svētkos – 18.novembrī – jābrauc uz Rīgu, lai rastu šo svētku sajūtu, viņa, kurai nepatīk Rīgas burzma, sapratusi, ka valsts un tās svētki nav tikai lielpilsētā, to sajūta jārada arī Druvienā. Apzinoties, ka visus pagasta cilvēkus saaicināt vienuviet neizdosies, tāpēc it kā pati no sevis radusies ideja veidot Druvienā gaismas ceļu – pie katras mājas iebraucamā ceļa iededzot svētku uguntiņas. Pirmajā gadā atsaucība bijusi ārkārtīgi liela. Otrajā gadā gaismiņu bijis mazāk, tomēr Baibai jau ir plāns šāgada valsts svētkiem. Viņa radīs iespēju iegādāties svecītes un pati tās pagasta centrā izliks katra ceļa galā.
“Man gribētos noorganizēt vasaras nometni, kurā vismaz vienu nedēļu atpūstos tikai vecāki, lai ar dažādu pārbaudījumu palīdzību stiprinātu savas attiecības. Jau pirms vairākiem gadiem izsapņoju šo ieceri. Ir vietas, kur šādu nometni varētu organizēt,” viņa saka.
Ir jābūt līdzsvaram
Baibu, kura ir Druvienas meitene, ar Edgaru – puisi no Tirzas pagasta – pirms aptuveni piecpadsmit gadiem kopā savedusi deja. Abi dejojuši Edgara mammas Ivetas vadītajā Tirzas jauniešu deju kolektīvā. Tiesa – ne vienā pārī. No dejošanas atteikušies tikai pēdējos divus gadus, kad pasaulē pieteicies mazais Edvards. “Mums abiem ļoti patīk dejot, bet šogad man tam neatliek laika, jo ir daudz darba. Man šķiet, ka skola nu jau paņem divdesmit četras stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, jo vismaz mēs ar otru sākumskolas skolotāju cenšamies īstenot integrēto pieeju mācībām. Labi, ka ir jau mācību gada beigas, jo tagad ir vieglāk. Sevi neuzskatu par ļoti mīlīgu skolotāju, jo pret skolēniem izturos līdzīgi kā pret saviem bērniem. Kad vajag, varu samīļot, kad vajag – nostrostēt. Viņi to saprot. Ģimenē esmu stingra mamma. Vīrs ir pielaidīgāks, bet visam jābūt līdzsvarā. Mēs viens otru it kā aizstājam,” to sakot, Baiba uzslavē meitu, kura viņai esot lielākais palīgs, jo ļaujot mammai ne tikai darīt darbus, bet ar lielu atbildību pieskatot arī brāli.
Savulaik, beidzot Smiltenes ģimnāziju, Baiba bildusi mammai, ka arī vēlas kļūt par skolotāju, tāpēc devusies uz Rīgu, lai iestātos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Tolaik augstskolai nebijis kopmītņu, nevarējis atļauties arī īrēt dzīvokli, tāpēc viņa iestājusies Latvijas Universitātes Ekonomikas un finanšu fakultātē. Tur Baiba, kā pati saka, nomocījusi divus gadus un sapratusi – ja viss burtiski jāiekaļ, tad laba ekonomikas un finanšu speciāliste nekļūs. Atmetusi ar roku universitātei un metusies iekšā vienkāršos darbos, līdz viņu uzrunājusi Druvienas pamatskolas direktore. Tā Baiba atkal nostājusies pedagoģijas pasaules vārtu priekšā, bet studijas turpinājusi neklātienē.
Bijusi dīvaina sajūta atgriezties savā pirmajā skolā. “Ar šābrīža domāšanu un rīcībām es tagad varētu strādāt arī finanšu jomā. Tajā laikā, kad beidzu ģimnāziju, vecākiem bija svarīgi, lai pēc vienas skolas beigšanas bērns bez jebkādiem starpposmiem uzreiz iestātos nākamajā. Es tagad pat iesaku pēc skolas beigšanas neskriet tur, kur ir vieglāk iestāties, bet rūpīgi izdomāt savu izvēli, lai pēc tam nenāktos nožēlot. Liekot roku uz sirds, nevaru zvērēt, ka skolotājs ir mana mūža profesija, jo esmu vispusīga. Man padodas plānošana, patīk nemitīgi apgūt kaut ko jaunu, patīk tik daudzas lietas,” saka Baiba.
Emulators un miera osta
Viņa labprāt raksturo katru ģimenes locekli, bilstot, ka Elīza ir ļoti aša un sportiska. Viņai nepatīk rozā krāsa, kleitas un Bārbijas. “Par kleitām mums ir vienošanās, ka vismaz reizi nedēļā vai uz svētkiem varam uzpucēties. Apsveru domu, ka meitu nākamgad varētu vest uz Gulbenes sporta skolu. Es televīzijā neskatos ne futbolu, ne hokeju, bet viņu no tā nevar atraut. Par rezultātiem viss tiek noziņots arī tētim. Edvards, kuram augustā būs trīs gadi, pagaidām ir ļoti spītīgs. Viņš ģimenē ir karalis, gluži kā mans brālis, jo abi pēc Zodiaka ir Lauvas,” salīdzina Baiba.
Kad viņa Edgaram bildusi, ka par ģimeni tiks rakstīts avīzē, viņš painteresējies, kādus vārdus sieva veltīs viņam. “Smējos un bildu, ka man ir tik daudz laba, ko teikt. Edgars ir universāls. Viņu var salīdzināt ar emulatoru. Vīram nekas nesagādā problēmas. Edgars Druvienā vienā mājā apņēmās uzmūrēt krāsni. Kad jautāju, vai viņš ir to darījis, izrādījās – ne. Bet sanāca! Vīram nav raksturīgas histērijas atšķirībā no manis, ja es baidos, ka kaut kas neizdosies. Edgars prot pat man matus saveidot. Viņš ļoti labi dejo. Man nav nācies dejot ne ar vienu vīrieti, kurš dejotu tā kā Edgars. Es sajūsminos par vīru un jūtos pie viņa kā miera ostā. Priecājos, ka dēlam un meitai ir tāds tētis, tāds piemērs!”
Baiba par nerakstītu likumu uzskata katrās brīvdienās apciemot gan savu mammu, kura dzīvo Druvienā, gan vīra vecākus Tirzā. Vecvecāki mazbērnus lutina vairāk nekā savējos. “Tam jau omes un opji ir domāti, lai pakļautos un pažēlotu mazbērnus. Ne mani, ne Edgara vecāki mūsu ģimenes dzīvi necenšas regulēt. Man ļoti patīk vīra vecmāmiņa, kuras dēļ esmu gatava pārkāpt sev pāri, jo nemīlu rušināties pa zemi, bet viņas dēļ to darīšu. Pie mūsu “Druvām”, kur dzīvojam, nav ne dārza, ne puķu dobju, jo man nepatīk sajūtas, ko rada roku saskarsme ar zemi, tāpēc arī smilšu kastē ar bērniem nespēlējos,” Baiba nebaidās būt atklāta.
Sapņo par māju meža ielokā
Baiba un Edgars nevar iedomāties savu dzīvi lielpilsētā. Tieši tāpēc viņu abu sapnis ir pašu rokām būvēta guļbūves māja meža ielokā. Tai būtu lieli logi bez aizkariem, lai redzētu, kā aiz tiem spēlējas daba un valda miers, plašas, gaišas ar mēbelēm nepārbāztas istabas. Ne Baiba, ne Edgars nav pasaules apceļotāji, jo vislabāk jūtas mājās, kad visi ir kopā. “Mēs ar Edgaru esam tā saauguši! Viņam esot mājās, viens bez otra nekur neejam. Mēs abi kopīgi gribam tetovējumu. Atradām vienojošu tekstu, kur teikts, ka es Edgaram esmu spārni, bet viņš ir mans enkurs,” saka Baiba.
Vizītkarte
◆ Baiba Eiduka dzimusi 1985.gada 23.februārī Druvienā. Strādā Druvienas pamatskolā.
◆ Edgars Eiduks dzimis 1986.gada 17.februārī Tirzā. Šobrīd strādā ārzemēs.
◆ 8 gadus vecā meita Elīza Evelīna mācās Druvienas pamatskolas 1.klasē, 2 gadus vecais dēls Edvards apmeklē pirmsskolas bērnu grupu.
◆ Baiba un Edgars šogad svin savu 5 gadu kāzu jubileju.
