Lasu vēstuli, ko rakstījusi Sibilla, un liekas, ka skumji pavedieni vērpjas apkārt, tomēr priecājos, ka vēstules autore nav viena, ka viņai ir kāds, par ko rūpēties.
Lasu vēstuli, ko rakstījusi Sibilla, un liekas, ka skumji pavedieni vērpjas apkārt, tomēr priecājos, ka vēstules autore nav viena, ka viņai ir kāds, par ko rūpēties. Cita vēstules autore, kas atklājusi savu patieso vārdu, gaida baltu ziemu. Esam saņēmuši vēstuli, kas rakstīta konkrētam adresātam. Paldies par drosmi!
Tomēr tevi gaidu
Es Tevi gaidu… Un labi vien ir, ka Tu nenāc un nenāc, tad man ir ko gaidīt…
Es naktī pamodos un sapratu – Tu esi prom… Tu esi tepat līdzās, bet neesi vairs mans… Vai man Tevi vēl gaidīt? Nezinu… Tu jau esi pats par sevi… Tu drīksti nenākt… Man ir šī gaidīšana, un tā piepilda mani. Tā silda mani.
Un es jau arī neesmu Tava. Es esmu es pati… Man jādzīvo pašai bez Tevis… Un es to varu…
Un tomēr es Tevi gaidu… Mēs taču visi kaut ko gaidām. Gaidām mīlestību, gaidām laimi, saticību, gaidām līdzjūtību, gaidām siltus, mīļus vārdus, gaidām saprotošu skatienu. Es Tevi gaidu, mana mīlestība!
Ak tā…Tu biji tepat. Man līdzās. Un jau ilgi…? Ak tā… Es tevi neredzēju… Es pati nepratu mīlēt? Nepratu mīlēt Tevi, jo nepratu mīlēt sevi. Es vispār nepratu mīlēt!
Sibilla
Aigaram!
Es Tevi gaidu, Aigar! Ziemassvētku vakarā atnāc pie manis! Tu būsi mans Ziemassvētku brīnums, vienīgi mans! Es negaidu dāvanas, jo šī dāvana būsi Tu pats, mana Mīlestība! Snigs maigs sniedziņš, un Tu būsi atnācis, lai piedotu man, jo Ziemassvētku vakars ir miera un piedošanas vakars. Vai Tu atceries, ka kādreiz teici, ka visu mūžu mani neaizmirsīšot? Un tagad? Mēs lepni ejam viens otram garām, izliekoties, ka nesāp sirds. Vai Tu atceries, kā tas bija? Dievs mūs vienoja, bet baznīca izšķīra. Man tevi nolaupīja, ielauzās manā sirdī ar asu durkli un paņēma sev. Atnāc, es Tevi gaidu tāpēc, ka mīlu. Arī Tev ir vajadzīga piedošana. Mana sirds Tev piedos visu! Es gaidu ne tikai Ziemassvētkos, gaidu arī ievziedu laikā, gaidu tad, kad sārtās kļavlapas cīnās ar vēju,gluži kā es ar savu Mīlestību pret Tevi. Visos gadalaikos es jūtu Tavas brūnās acis veramies manējās. Dažreiz tās glāsta ar savu skatienu, dažreiz ar pārmetumu laužas manās visdziļākajās sirds dzīlēs. Tomēr Tu esi mana lielā Mīlestība. Ziemassvētku vakarā iededz savā sirdī piedošanas sveci un atnāc! Bet varbūt Tu piedot vari, bet aizmirst ne? Aizmirst ir grūti, pat pārāk. Tik daudz asaru ir lijis par Tevi, vai to rūgtums Tavu sirdi nenomāc? Neizliecies, ka Tevi būtu skūpstījusi Sniega karaliene, ar savu salto skūpstu sasaldējot Tavu sirdi. Ziemassvētkos baltais sniedziņš lai atgādina Tev par mani!
Inese
Gaidu tevi baltā ziema.
Bet tu šogad kavējies un nenāc. Kā pietrūkst mums visiem tava tīrā, baltā sniega. Tava mirdzošā ziemas baltuma. Varbūt tu pati šogad esi aizmigusi ziemas miegā?
Mēs gaidām tevi, atnāc noteikti pirms Ziemassvētkiem. Tieši Ziemassvētkos, mums tevis ļoti pietrūks. Tevi gaida bērni – gan lieli, gan mazi. Viņiem pietrūkst sava sniega, jo vienīgi tas viņiem dod lielos ziemas priekus. Bērni ziemā gaida Salaveci, kas ar lielu dāvanu maisu plecos nāk pa piesniegušiem laukiem vai brauc ar lielām ragavām, kuru priekšā iejūgti ziemeļbrieži. Kādi var būt īsti Ziemassvētki, ja tu, ziema, neesi pastrādājusi ar savu brīnumaino ledus zizli? Mēs visi ticam Ziemassvētku brīnumam.
Pie mana loga atkal zied prīmulas, pavasara puķes, bet tu kavējies un nenāc. Vai tu domā savu vietu atdot pavasarim? Nē! Dabā visam jābūt pēc noteikumiem. Vispirms ir jānāk tev. Un tikai tad pavasarim. Es zinu, ka tu atnāksi. Drīz, pavisam drīz. Klusi, klusi kādā naktī. No rīta pamodīsimies, paskatīsimies ārā pa logu. Būs notikuši brīnumi! Būs atnākusi baltā ziema. Būs izrotājusi visu. Pat sētas stabiem būs baltas cepures. Balti būs jumti, kailie, pelēcīgie koki, zeme. Tik ļoti ir apnikusi pelēcība. Tā gribas ko gaišu un tīru. Sirds ilgojas un gaida balto brīnumu. Ziemas brīnumu.
Es tieši šogad gaidu tevi, ziema. Iedomājos tevi baltu un gaišu, ar mirdzošu, tīru sniegu. Ar sniega kupenām, ar leduspuķēm logu rūtīs, ar salu, kas iekniebj mums vaigos, ar piesnigušu mežu, ar ledusvāku uz upēm un ezeriem, ar svaigo, vēso ziemas gaisu. Bez tā visa nav ziemas, bez tā visa nav tevis.
Mana sirds gaida, jo ir sācies gaidīšanas laiks. Cerības, ticības un mīlestības laiks.
