Uz “Dzirksteli” atnācu strādāt tieši pirms sešiem gadiem.
Uz “Dzirksteli” atnācu strādāt tieši pirms sešiem gadiem. Bija pirmssvētku laiks. Tikko pēc bakalaura studijām. Ienācu redakcijā pilna apņēmības atrast darbu, lai arī nebija nekādas pieredzes žurnālistikā. Un tā es tur paliku. Sākumā bikli un klusu, kautrējoties kādam piezvanīt, pajautāt un uzaicināt uz interviju. Es pat atceros, kā pārdzīvoju pirmo lielo pieļauto kļūdu laikrakstā! Līdz vienbrīd sapratu, ka darbs avīzē mani tik ļoti mainījis, norūdījis, spēcinājis. Līdz sapratu, ka man ir vajadzīgas sarunas ar cilvēkiem. Man ir vajadzīga šī savstarpējā uzticēšanās intervijas brīdī. Man ir vajadzīgs rakstā cilvēkam atdot no sevis mazu kripatiņu sirds.
Kas tik nav bijis sešos gados! Ne vienreiz vien esmu dabūjusi pa mizu. Ne vienreiz vien man nācies atvainoties kādam, jo, steidzīgi darot darbu, esmu nodarījusi pāri. Satraukums par atraidītajām intervijām un satraukums, domājot par nākamās dienas avīzi. Un tomēr man liekas, ka skaistā bijis vairāk. Iepazītie cilvēki, kuriem tagad uz ielas gribas pasmaidīt. Lai arī reizēm tik uzbāzīgi esmu dzinusies pēc sarunas, es ceru, ka atmiņas no sarunas un raksta nav iznīcinoši sliktas. Smejoties šobrīd sevi varu dēvēt par rajona eksperti. Tik daudzos notikumos nācies iedziļināties un mudžināties, un reizēm tā arī līdz galam neizprast. Un zini kas vēl bijis? Ja kādreiz pasākumā esmu kaut notālēm dzirdējusi pieminam avīzes vārdu, man šķitis, ka tas bijis gluži vai mans vārds. Tik ļoti mēs sarodam ar darbu, vai ne?
Un vēl. Darbā es esmu augusi pati. Šeit mainījusies mana domāšana un dzīves izpratne. No kā? Droši vien, ka arī no intervijās pārņemtajām atziņām. Darbs šeit ļāvis saprast, ka nekur citur es nebūtu satikusi tik daudz dažādu un interesantu cilvēku. Nekur citur es nebūtu varējusi viņus uzrunāt vārdā. Satikties. Sadraudzēties. Labs ir žurnālista darbs. Darbā es varēju izpaust visu savu prieku un bēdas. Un reizēm man šķiet – atļāvusi citiem pārāk daudz lasīt savas izjūtas. Bet tas noticis tik dabīgi – vēloties dalīties, gluži tāpat kā tagad.
Ir atkal pirmssvētku laiks, tikai šoreiz es izeju no redakcijas. Mums katram pienāk brīdis, kad kāds dzīves posms nobeidzas un sākas cits. Tā arī man. Es aizeju bagāta, jo zini, ko es paņemu līdzi? Man ir melns blociņš, kur pierakstīti visu cilvēku vārdi un tālruņi, kurus esmu šajā laikā intervējusi, kuriem biežāk vai retāk esmu zvanījusi. Es paņemu to līdzi un atmiņas. Iespējams, esot Rīgā, kādam no jums piezvanīšu un rakstīšu jau citā laikrakstā. Uz tikšanos citviet!
