Galgausnietis, 20 gadus vecais Armands Slempers ir vājdzirdīgs kopš dzimšanas, bet viņš ir paveicis to, par ko dažs labs aktieris sapņo visu mūžu.
Galgausnietis, 20 gadus vecais Armands Slempers ir vājdzirdīgs kopš dzimšanas, bet viņš ir paveicis to, par ko dažs labs aktieris sapņo visu mūžu. Armands ir spēlējis Romeo lomu Viestura Kairiša jaunajā filmā “Romeo un Džuljeta”.
Pēc piedzīvotā uzņemšanas laukumā viņš pārdomājis mīlestības nozīmi. Viņa atziņa ir gaužām vienkārša – kameras priekšā nav viegli mīlēt.
Armands mācās Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma trešajā kursā, viņš būs automehāniķis. Pirms tam viņš mācījās Valmieras vājdzirdīgo internātskolā. Tieši tur viņš satika režisoru Viesturu Kairišu. Armands lieto dzirdes aparātu, tādēļ ar viņu varu brīvi sarunāties.
“Pirms diviem gadiem pavasarī skolā ieradās režisors un teica, ka gribot veidot filmu par vājdzirdīgajiem. Notika atlase. Pretendentiem bija jādejo un jādzied. Es dziedāju “A-Eiropas” dziesmu “Meitenes Rīgā”. Visu filmēja un pēc tam izvērtēja, kurš pretendents ir atbilstošs. No Valmieras vājdzirdīgo internātskolas piedalījāmies seši skolēni. Vasarā man piezvanīja un paziņoja, ka es būšu Romeo. Septembra vidū sākām filmēšanu. Plānoto četru nedēļu vietā filmas kadrus uzņēmām divās nedēļās,” atceras Armands.
Armanda partnere, Džuljetas lomas atveidotāja Rita Fedotova mācījās Rīgas nedzirdīgo skolā. Rita pēc tautības ir krieviete un sazinās zīmju valodā krieviski. Tomēr ar Armandu viņi sarunājās zīmju valodā latviski.
Sākumā saprasties bijis grūtāk, tagad Armands un Rita ir labi draugi, kas reizēm satiekas un atminas laiku, kad iejutās pasaules lielāko mīlnieku lomās.
“Mūsu uzdevums bija parādīt, ka mīlestību var izteikt arī klusumā, ar zīmju valodu un mūziku. Es no savas mīlnieka lomas nekaunējos. Es attēloju sava vecuma jaunieti, kas iemīlējis Ritu – vājdzirdīgu meiteni. Mēs paslepus tikāmies graudu šķūnī, kaltēs. Mūsu tikšanās vieta bija arī šķūņa tornis. Mūsu abu vecāki, kuri filmā tā arī neparādās, ir naidā. Dziesmās izteicām savas emocijas. Filmas beigās mani nošāva nelabvēļi darba kolektīvā. Man vēl jānoskaidro, kādēļ īsti mani nošāva,” smej Armands.
Vēlos filmēties vēlreiz
Armands jau redzējis filmas pirmizrādi Rīgā. Novērtējis arī otru Viestura Kairiša filmu – “Piemineklis”. “Jutos brīvi, skatoties uz sevi ekrānā. Nedomāju par to, ko citi teiks. Man pēc tam nācās nokļūt masu saziņas līdzekļu redzeslokā, bija intervijas. Pēc popularitātes es neesmu alcis, man ir bijis labi tāpat. Es esmu laimīgs arī tāpat. Tikai tagad esmu sapratis, ka vēlos filmēties atkal. Man tas iepatikās. Pirmoreiz bija bailes, nebija pieredzes. Otrreiz noteikti man būtu cita attieksme,” domā Armands.
Viņš atminas, ka Rita filmēšanas laukumā bija aktīva, bet arī baidījās un kaunējās. Filmas beigās, kad Armandu nošauj, Ritai viņš ir jānoskūpsta. Par šo epizodi Armands vēl joprojām smejas. “Viņa to nevarēja izdarīt. Visu laiku smējās. Rita bija strauja, aktīva, kā dzīvsudrabs. Tagad palikusi lēnāka, mierīgāka. V.Kairišs bieži pārtrauca filmēšanu. Mēs spējām viņu tik tālu novest,” saka Armands. Viņš uzskata, ka mīlestību bijis viegli notēlot, jo viņam patikusi partnere. Pirms filmēšanas viņi nebijuši pazīstami. Armands ar lielu nepacietību gaidījis filmēšanas pirmo dienu, lai uzzinātu, kāda būs viņa partnere un mīlas objekts.
Visgrūtāk bija dziedāt zīmju valodā
Ir pagājuši divi gadi, tomēr puisis atceras filmēšanu, it kā tas būtu noticis nesen. Filmēšanās laikā bijis ļoti auksts. Strādājuši no 9.00 līdz 17.00. “Ir aizmirsušās tikai dziesmas, bet notikumi ne, jo tie bija necerēti skaisti. Atceros, kā no Stokholmas Rīgā prezentācijā bija ieradies prāmis, V.Kairišs tā fonā arī steidza filmēt. Šķiet, ka grūtākais bija apgūt dziesmas angļu valodā. Kad skan mūzika, zīmju valodā nācās dziedāt līdzi. Teksts bija tik raits, ka man bija grūti tam tikt līdzi. Tad jau mirušo, nošauto man bija vieglāk notēlot, jo miera pozu varēju ilgstoši izturēt,” atceras Armands. Viņš nezina, kas pirms diviem gadiem V.Kairišam iepatikās Armandā. Viņš pieļauj, ka atraisītība. Savulaik Armands Valmieras vājdzirdīgo internātskolā dejojis, bijis skolēnu domes priekšsēdētājs, pat dīdžejs diskotēkās.
“Toreiz Armands piezvanīja uz mājām un kā starp citu ieminējās, ka viņam būs jāfilmējas “Romeo un Džuljetā”. Pie sevis nodomāju, vai nav traks palicis? Tikai tad, kad aizbraucām uz Valmieras internātskolu, direktors mūs apsveica, ka nu ir izaudzis jauns aktieris. Brīnījos, domāju, ar ko Armands ir izpelnījies režisora ievērību. Kaut gan nevar noliegt, viņš vienmēr bijis sabiedrības dvēsele. Valmieras vājdzirdīgo internātskolā nekas nenotika bez Armanda, viņš bija skolas zieds,” saka mamma Iveta.
Jūtas nedaudz iemīlējies
Armandam patīk darboties ar automašīnām, viņa pirmais skolotājs bijis tētis Mintauts. Armands ieguvis arī galdnieka palīga specialitāti un sertifikātu datorzinībās. Viņam patīk spēlēt hokeju, klausīties mūziku, šogad sācis nodarboties ar svarcelšanu. Armanda sapņu automašīna ir “BMW”, to viņš vēlētos kādreiz iegādāties. Viņam patīk ceļot. Ar skolasbiedriem viņš bijis Lietuvā, Slovākijā, Ungārijā, viņam patikušas senatnīgās pilis, vienā no tādām viņš būtu vēlējies spēlēt “Romeo un Džuljetu”.
Par Armanda paveikto priecājas viņa brālis Jānis, kam tūlīt būs 20 gadi. Viņš ir nedzirdīgs. Viņi abi jau kopš bērnības ir nešķirami draugi. Mamma Iveta atzīst, ka viņi viens par otru ies un kritīs. Viņi sarunājas zīmju valodā.
Armands smejas par manu jautājumu, vai neviens viņam nesaka, ka ir glīts puisis? Tā esot bieži dzirdēta frāze. Armands izskatās kā iemīlējies, kaut gan uzreiz piebilst, ka mīlestībai šobrīd neatliek laika. Tagad ir jāmācās. Viņam raksturīgi, ka par citiem vairāk domājot nekā par sevi.
“Arī Romeo pēc būtības bija labs. Man nekas nebija jāuzspēlē, es varēju būt tāds, kāds esmu. Man vienkārši bija jātēlo mīlošs cilvēks. Es esmu mīlējis dzīvē, tādēļ droši varu teikt, ka filmas mīlestība nestāv blakus. Savā dzīvē es tādu traģēdiju negribētu. Gribētu mīlestību ar laimīgām beigām. Pierādīt, ka nevis ļaunumam, bet maigumam ir milzīgs spēks,” saka Armands.
***
“Romeo un Džuljeta”
– Dokumentāls mūzikls.
– Emocionāls un stilistiski savdabīgs vēstījums par vājdzirdīgiem jauniešiem, kas iestudē Leonarda Bernsteina mūziklu “Vestsaidas stāsts” zīmju valodā. Filmas dramaturģiskais materiāls ir sapīts starp dzīvi un emocionālajām mūzikla ainām, tas veido savdabīgu horeogrāfiju, kas apliecina nedzirdīgo cilvēku alkas mīlēt šo pasauli un būt atvērtiem.
– 55 minūšu gara, video.
– Režisors – Viesturs Kairišs.
– Operators – Gints Bērziņš.
– Skaņa – Normunds Kļaviņš, Anrijs Krenbergs.
– Montāža – Klaus Hundsbichler.
– Producents – Guntis Trekteris.
– Kaupo Filma, 2004.
