Ar lizumnieti Līviju Grīnbergu runājam par visu..
Ar lizumnieti Līviju Grīnbergu runājam par visu – sākot ar volejbolu, kuru viņa pagastā attīstījusi tādā līmenī, lai Lizuma vidusskolas meitenes cīnītos par Latvijas čempionu titulu, runājam par dzīvi un ģimeni, līdz saprotam, ka neviena sieva vai vīrs ar varu nav aizvelkams no ģimenes, kur valda īsta mīlestība, runājam par bērniem un lietām, kas dara laimīgu. Ir tik daudz lietu, kas Līviju dara laimīgu.
Līvija uz Lizuma vidusskolu atnāca strādāt 1977.gadā. Pirms tam dzīvoja un strādāja Balvos. Vienmēr bijusi skolotāja. Bijusi volejbola atbalstītāja, spēlētāja. “Biju maza, manā ciemā Vīksnā, Balvu rajonā, paši izveidojām volejbola laukumu, novilkām šņori, spēlējām ar ļoti primitīvu bumbu. Kas tie bija par mačiem! Mans vīrs Juris atminas, ka viņa bērnībā spēlējuši volejbolu pat ar lupatu bumbu. Man gan tādas nebija. Sanāca toreiz kaimiņbērni, un bija liela jautrība. Kopš tiem laikiem man volejbols vienmēr paticis. Kad mācījos Vīksnas pamatskolā, sporta zāle bija tik maza kā paliela klase, bet tas neliedza spēlēt. Tad es veidoju komandu, sarunāju trīs meitenes, kas būs uz laukuma, tomēr visu spēli vadīju viena pati. Tā man pie sirds šis sporta veids bijis,” saka Līvija, kas piebilst, ka skolas gados bijusi ārkārtīgi kustīga, reizēm arī palaidne.
Vasarā bez “Volejbuma” vairs nevar
Volejbols ir arī Līvijas vaļasprieks. Jau ceturto vasaru viņa dzīvo bez atvaļinājuma, jo kopā ar Lizuma vidusskolas meitenēm aktīvi piedalās “Volejbumos”. Pērn vasarā piedalījās arī Jūrmalas domes kausa izcīņā smilšu volejbolā, arī Latvijas čempionātā smilšu volejbolā, kur Līvijas meitenes uzvarēja.
“Kad atnācu uz Lizumu, vidusskolas sporta zāle bija arī aktu zāle, ar zemiem griestiem. Sāku meitenes mācīt, lai bumbu baksta kaut vai tajos pašos zemajos griestos. Vēlāk uz volejbolu uzaicināju arī Lizuma jaunietes un sievas, vīri nāca līdzi. Tā pamazām volejbols ir kļuvis par Lizuma sporta dzīves sastāvdaļu. Mums jau toreiz likās, ka labi spēlējam, bet visādi gāja. Kad aizbraucām uz normāla lieluma zāli, vairs neizjutām, kur sākas un kur beidzas laukums. Kad kolhoza noliktavās ierīkojām sporta zāli, sākām nopietni trenēties. Paši veidojām talkas, saviem spēkiem zāli izremontējām, bērni nāca palīgā. Kad zāle bija gatava, bijām ļoti lepni,” atminas Līvija.
Viņa neslēpj, ka pagaidām lielāko gandarījumu gūst, kad aizbrauc uz Gulbenes rajona volejbola čempionātu un atbrauc mājās ar pirmo vietu. Kad ir apziņa, ka pagaidām Lizuma meitenes vēl neviens nevar pārspēt. 1990.gadā dzimušās Lizuma meitenes meistarībā pieveica Rīgas un Daugavpils meitenes. “Es jau viena tos panākumus nenodrošinu. Ja meitenes nenāktu uz treniņiem un darbotos tikai tik daudz, cik paredz oficiālais grafiks, nekā nebūtu. Mēs treniņiem neskaitām ne dienas, ne stundas,” saka Līvija.
Nevar būt mājās dzīvotāja
Sports un bērni viņai neļauj izjust gadus, kas sakrājušies plecos, ne arī justies nogurušai. Viņai ir 61 gads. Tomēr viņa smejot piebilst, ka pati reizēm par šo skaitli piemirstot.
“Man enerģija nāk no jauniešiem. Ja es dzīvotu tikai pa māju kā pensionāram tas pienāktos, kas no manis būtu? Bet es vēl eju spēlēt, noskrienos slapju muguru. Mani tas dara laimīgu. Liek sajust dzīvi. Nebiju divas nedēļas aktīvi spēlējusi volejbolu un pēc pārtraukuma pirmajā treniņā jutu, ka sirds daudzās straujāk. Nē, mājās sēdēšanu pagaidām es nevaru iedomāties. Es varu pieļaut slodzes samazināšanu, bet ne pilnīgu apstāšanos,” secina sporta skolotāja un trenere.
Katru gadu viņa domā, ka vasarā būtu jāievelk kārtīga elpa, jo tajā laikā jūtoties piekususi. Bet pienāk maijs, skolas dienas beidzas. Bērni sāk dīkt, ka viņiem ir garlaicīgi, un Līvija atkal piekrīt vasaras sportošanai.
Sports dod izturību, arī labu augumu jeb līniju, kā smej Līvija. Ja esot nosliece uz apaļumu, tad aktīva sportošana ir labs veids, kā sevi mūždien uzturēt labā formā. “Arī tad, kad piedzima bērni, pagāja daži mēneši, un es jau atkal biju darbā. Man gribējās atgriezties darbā, kustībā. Saka, ka mājās ar maziem bērniem nav garlaicīgi, bet man vajadzēja iet no mājas ārā. Es visu dzīvi esmu tiekusies pēc sabiedrības, kompānijas un cilvēkiem. Ne velti tad, kad meitai Kristīnei bija kāds mēnesis, ņēmu viņu līdzi uz rajona spartakiādēm stadionā. Uz tribīnēm žāvējām autiņus. Skaisti un laimīgi laiki bijuši,” saka Līvija.
Starp diviem cilvēkiem jābūt mīlestībai
Līvijas dzīvē gadījies, ka viņa precējusies divreiz. Kopā ar Juri viņa ir no septiņdesmito gadu beigām.
“Ja redz, ka cilvēkiem raksturi nesader kopā, ja nesaskaņas ir pat bez acīmredzama iemesla, vai tad ir vērts cīnīties? Mana pirmā laulība nebija laimīga. Ar Juri mēs sen viens otru pazinām, kopā bijām dažādos sportistu pasākumos. Tas ir labi, ka mums ar Juri ir kopīgs hobijs – volejbols. Tik bieži jābrauc uz sacensībām. Ja otra puse to neatbalstītu un nesaprastu, tad nav iespējams būt kopā. Tad rodas neizpratne, greizsirdība, neuzticība,” domā Līvija.
Viņa ir pārliecinājusies, ka dzīvē tomēr var būt tikai viena liela mīlestība. Tikai mēs, cilvēki, ne vienmēr to sagaidām, pārāk ātri steidzamies dzīvot, to sajaucam ar aizraušanos vai vienkārši patikšanu.
“Lai man piedod mans pirmais vīrs, es viņu nekad tik stipri neesmu mīlējusi kā Juri. Ar viņu mums viss kopīgs. Sapratne. Šobaltdien viņš rūpējas, lai man, lai bērniem nekā netrūktu. Pats visu ko piecieš. Man viņš tādēļ reizēm jāuzpasē kā mazs bērns, jo viņš par sevi reizēm aizmirst. Bija grūti saņemties un izveidot kopīgu ģimeni, jo abi jau bijām precējušies. Nekad nevar strikti pateikt, kurš ir vainīgs, ja attiecības izbeidzas. Es uzskatu, ja diviem cilvēkiem kopā ir strīdi un nesaskaņas, ja domas vienu no viņiem visu laiku velk prom no mājām, tad kāpēc mocīties? Bērnu dēļ? Nedomāju gan, vai bērni būtu laimīgāki, ja redzētu, ka mamma vai tētis cieš un starp vecākiem nav saskaņas?” jautā Līvija.
Viņa lepojas par bērniem – 22 gadus veco Kristīni un 24 gadus veco Gati. Abi jūt mammai līdzi un atbalsta viņas treniņus. Paši sporto. Kristīne paralēli ekonomistes darbam strādā arī par modeli. Pērn Milānā demonstrēja tērpus un matu sakārtojumu.
“Lepojos, ka bērni ir skaisti, sportiski. Reizēm paliek skumji, ka tagad māja tukša – bez viņiem. Bet es pieņemu, ka viņiem ir sava dzīve, savi draugi, savi darbi. Man par to tikai jāpriecājas,” saka Līvija.
Iemācās nečīkstēt par sīkumiem
Līvijai sports iemācījis izturību, spēju pārdzīvot fiziskas sāpes, pieņemt un samierināties arī ar dvēseles sāpēm. “Esmu iemācījusies nečīkstēt par sīkumiem. Ko dos čīkstēšana un tas, ka visiem žēlošos? Ja es sāktu ņemt galvā visas savas problēmas, tad būtu jādomā, kā es vēl varu pakustēt un strādāt,” saka lizumniete.
Cilvēkam, īpaši sievietēm, ir grūti zaudēt. Sportā un arī dzīvē. “Agrāk zaudējumus bija vieglāk pārdzīvot, bet ar gadiem – jo vairāk uzvaru, jo zaudējumi kļūst arvien smagāki. Bet ne jau man vienai smagi zaudēt. Arī meiteņu mammas pieradušas pie tā, ka ir uzvaras, tādēļ 2. vai 3.vietu novērtēt jau ir grūti,” piebilst Līvija.
Vakaros, kad Līvija pārnāk mājās pēc deviņiem, neatliekot spēka nekam citam, kā izdzert sulas glāzi un ļauties miegam. Viņa ikdienas vakaros ne spēles, ne treniņus neanalizē, bet tad, kad gatavojas doties uz sacensībām, iepriekšējā naktī par miegu nevar domāt, jo domas tikai par volejbolu vien.
“Ir jau reizes, kad pārdzīvoju, ka meitenes nav trenējušās ar pilnu atdevi, tad atnāku mājās un Jurim visu uzticu. Un viņš man dod uzmundrinājumu, ka nākamajā treniņā būs cita lieta. Un tā arī ir,” smej Līvija.
Bez respekta sasniegumu nebūs
“Vēlos, lai meitenes mani respektē. Ja tā nebūtu, tad rezultāti arī izpaliktu. Ne vienreiz vien treniņos esmu teikusi, ja mani nevēlas klausīties, tad var droši doties uz mājām. Ir bijusi tikai viena reize, kad kāda meitene pārtrauca treniņu un aizgāja mājās. Pie sevis jau dusmojos, ka esmu sastrīdējusies ar komandas labāko meiteni, tomēr pēc nedēļas viņa bija atpakaļ. Bija sapratusi savu kļūdu. Ar bērniem nevar tikai pa draugam. Tad zūd kaut kas svarīgs, tas neļauj gūt labus panākumus. Ir jāmāk īstajā brīdī būt stingrai, tāpat jāmāk īstajā brīdī būt draudzenei un atļaut ievilkt elpu,” saka Līvija.
Līvija kā trenere slikti jūtas, ja spēles atbildīgos momentos jāuzklausa pārgalvīgu un pārgudru skatītāju ieteikumi. Viņu tas aizvaino, jo rodas iespaids, ka malā sēdētājs spēles gaitu pārzina daudz labāk par treneri. “Tas nav fans, kas var aizvainojoši klaigāt par mājas komandu, kas cīnās uz laukuma,” piebilst Līvija.
Gandarījums par medaļām
Līvija ar nelielu rūgtumu sirdī pieņem, ka ikdienas skrējienā mēs cits citam paejam, paskrienam garām, aizmirstot uzsmaidīt, pajautāt, kā klājies. Steigā piemirstas par otru papriecāties, līdzi pasekot, iedziļināties cita vajadzībās.
“Zinu, ka Lizuma vidusskolas vārdu valstī esam iznesuši tieši ar volejbolu. Skolas direktore mūs atbalsta. Es no panākumiem iedomīga nekļūšu. Bērni varētu kļūt, bet arī viņi tādi nebūs. Tas viss ir panākts ar darbu. Viss ir nācis no sirds. Man par to visu nevajag materiālo samaksu, man lielākais gandarījums ir, ka meitenēm ir medaļas,” saka Līvija.
