Manu sirdi ļoti satrauc nelabvēlīgas ziņas. Es mīlu savu Latviju, savu novadu un pagastu, bet uztraucos par to, ka cilvēki, kuri ieņem vadošus amatus, sabiedrībai sola visvisādus brīnumus. Savukārt citi no malas viņus visvisādi paļā, bet tikai līdz brīdim, kamēr paši nonāk vadošā amatā. Paļātāji paši kļūst par kalpu pakalpiņiem. Es sekoju līdzi, cik jau nu varu, kā sokas mūsu pašreizējam Valsts prezidentam Andrim Bērziņam. Klausos, kā citi viņam pārmet, ka prezidents neprot bārstīt krāsainu vārdu pērles un domugraudus, ka neprot skaļi un plaši izteikties un tamlīdzīgi. Tomēr manā seniores skatījumā A.Bērziņš ir godīgs, piesardzīgs un nesper soli tur, kur tas nav vajadzīgs. Viņš ir arī gatavs ieklausīties, ko saka cilvēki, neiebilst dažādām replikām no malas. Prezidentam ir arī apbrīnojama pacietība tās uzklausīt, sak, lai jau nu izmētā akmeņus. Šiem vārdu akmeņu mētātājiem viņš velta tikai mazu smaidu. Manuprāt, Valsts prezidentam nav jāizceļas ar skaļām frāzēm, kurām pēc tam neseko darbi. Viņš vispirms rūpīgi apsver katru savu domu. Ar vārdiem mētājoties, cilvēki bieži vien izdara lielas kļūdas. Es it kā tagad aizstāvu A.Bērziņu, bet arī iepriekšējais prezidents Valdis Zatlers man bija simpātisks. Interesējos par viņa nesen izdoto grāmatu, bet veikalos tā jau ir izpārdota. Tas nozīmē, ka cilvēkus interesē viņa domas.
Ziņās gandrīz katru dienu stāsta, ka atkal jāslēdz daudzas skolas, jo tajās ir maz skolēnu, ka ārsti grasās streikot, jo viņiem ir mazas algas, ka arī skolotājus neapmierina alga, turpinās bezdarbs, daudzi brauc projām no Latvijas. Manuprāt, valdībai ir daudz vairāk un straujāk jādomā, kā šīs problēmas atrisināt, nevis pieņemt kaut kādus nevajadzīgus un mazāk svarīgus lēmumus. Ja no valdības puses nebūs aktīvas rīcības, vēl vairāk tiks iznīdēta kultūra, likvidētas skolas. Vēl vairāk labu speciālistu aizbrauks no Latvijas. Nesen noklausījos informāciju, ka arī veco ļaužu pansionātus vairāk necelšot. Būšot cita veida bizness, lai atkal rastos cilvēki, kuri tādējādi var piepildīt savus naudas makus. Kāpēc pansionātu vietā vajadzīgs kaut kas cits? Kas tad tajos ir tik slikts? Es eju apciemot savu dzīvesdraugu veco ļaužu mītnē „Siltais”. Jau vienreiz teicu, ka tur ir tik labi apstākļi, darbinieki – laipni. Tā vien šķiet, ka tur vienmēr tikai saule spīd. Ar savu brāli spriedām, ja nākotnē veco cilvēku aprūpei pieteiksies lepni kungi, tad atkal šī palīdzība senioriem būs tikai skaļos vārdos. Ko tad iesāksim ar skaistajiem un gaišajiem pansionātiem? Atkal ēkas stāvēs tukšas? Dzīvoju ar cerību, ka varbūt tad, kad man nāksies doties uz pansionātu, tie vēl būs.
Cilvēkiem beidzot vajadzētu pamosties un paskatīties, kas notiek apkārt. Nesen biju pie ārsta Gulbenē. Bijušajā Gulbenes slimnīcā jau nekā arī drīz nebūs. Mēs esam kļuvuši pēdējos gados par tādu kā visa likvidētāju valsti.
