“Es neiešu balsot, man nav, par ko atdot savu balsi! Un vispār – tur jau viss ir izlemts, viss ir slikti un nekas nemainīsies,” manas draudzenes balss ir noteikta. Pasmaidu: “Ar šādu pārliecību vispār nav vērts dzīvot, tad jau uzreiz jālec stāvus Daugavā! Bet es nelēkšu, es iešu balsot un atdošu savu balsi par cilvēkiem, kurus jau sen gribēju redzēt politikā. Es vēroju cilvēkus, viņu darbus. Gadiem, nevis pēdējos mēnešus pirms vēlēšanām, tāpēc man ir zināms, par ko balsot.”
“Es arī balsošu,” sarunā iesaistās kolēģis, nosaucot kādas partijas nosaukumu. Man paliek pavisam interesanti, un es pajautāju, kāpēc šāda izvēle – vai tā ir sev līdzīgo piesaiste, kas uzrunā? Palūdzu, lai nosauc vismaz piecus labus darbus, ko viņi jau iepriekšējā savas valdīšanas termiņā ir izdarījuši, jo patlaban man ir radies iespaids, ka viņi prot tikai skandalēt un, skaļi uzvedoties, visus diskusijā iesaistītos pārkliegt.
“Negribu iesaistīties ar tevi nekādās diskusijās,” kolēģis atteic. Pēc skatiena redzu, ka ir pat apvainojies. Tā arī nesaprotu, kāpēc, jo mēs taču identificējamies ar savu izvēli. Es lepotos, ja kāds saskatītu kādu līdzību ar manis nosauktajiem deputātu kandidātiem.
Un tad es aizdomājos, cik pārdomāta ir mūsu rīcība un izvēle. Vai tas ir mirkļa vājums vai izvēlēties palīdz solījumi? Diez vai, jo vilšanās ir tik liela, ka tikai retais vairs tic vairāksolītājiem. Vēlētāju vairs nevar nopirkt ar skaistu matu vilni vai labākas dzīves solījumiem uzreiz, rīt pat. Man gribas domāt, ka mēs visi ar lielu atbildību iesim pie vēlēšanu urnām, ka neizvēlēsimies starp diviem ļaunumiem mazāko, bet cilvēkus, kuri tiešām grib mainīt mūsu dzīvi.
Es iešu balsot, jo gribu dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu, gribu mierīgi gulēt naktīs, lai, uzdodot jautājumu sev: “Vai esmu izdarījusi visu, ko šobrīd es varu izdarīt?” – varētu sev atbildēt apstiprinoši.
Esi atbildīgs – par sevi, par mani un mūsu zemi!
