Nesen sociālajos tīklos bija nopublicēts žēlabains stāsts par to, kā kādiem atpūtniekiem gadījies jūrmalā. Viņi tikai uz divdesmit minūtēm atstājuši mašīnu un aizgājuši pastaigāties pa pludmali, bet, kad atgriezušies, mašīnai bijuši izsisti logu stikli un nozagtas somas ar dokumentiem, mašīnas tehnisko pasi, dzīvokļa atslēgām un citām mantām. Pat bija ielikta bilde ar izdauzītiem stikliem. It kā būtu jājūt līdzi – kā tā var! -, bet es gribētu teikt, ka vajadzēja somas atstāt pie mašīnas, tad logu stikli būtu veseli. Tāpat kā joku varētu uztvert arī dažādas e-pasta vēstules, kas pēdējā laikā iekritušas arī manā e-pastā. Nu, piemēram, arī manā e-pastā ir vēstule, ko it kā sūta SEB banka, ar tekstu: “Jūsu paroles derīguma termiņš beidzas šodien.” Ļoti nopietni un draudoši, bet domājošs cilvēks sapratīs, ka e-pastam nav nekāda sakara ar bankas paroli, turklāt tad, ja tiek lietots “Smart-ID”, parole pat nav vajadzīga. Bankas mājaslapā gan ir ielikts brīdinājums par šādām krāpnieciskām vēstulēm un ieteikts nekādā gadījumā nevērt vaļā norādīto saiti, jo banka šādus e-pastus nesūta. Liekas, nu kurš gan var uz tādu vēstuli uzķerties, bet laikam jau tomēr pa kādam gadās. Bet arī it kā normālas kredītiestādes nodarbojas ar dažādu maldinošu un mulsinošu tekstu rakstīšanu. Nu, piemēram, ir tāds “LatKredits.lv”, kas nepārtraukti manā e-pastā par sevi atgādina ar dažādiem tekstiem. “Labdien”, “Jūsu pieteikums”, “Dokuments pieņemts” – tas vēl būtu nekas, bet, kad saņem e-pastu ar tekstu “Atgādinājums”, pirmajā brīdī sāc domāt, ko esi aizmirsis. Un tad vēl seko – “Pēdējais atgādinājums”, kad tu jau sāc justies kā kaut kāds pārkāpējs. Es saprotu, ka tāda reklāma varbūt arī nostrādā, bet vai tas ir normāli? Vai man vajag atgādināt to, ko es pat neesmu centusies atcerēties? Un kā var pieņemt dokumentu, ko es nemaz neesmu sūtījusi? Man šādi teksti izraisa pretreakciju un dusmas par tādām muļķībām. Ja ir doma tādā veidā piesaistīt klientus, tad šie potenciālie klienti tomēr būtu jāciena, nevis jāmuļķo ar šādiem tekstiem. Bet var jau būt, ka tās visas ir mūsu vērīguma pārbaudes, tikai – kāds mums no tā labums? Es saprotu, ka internetā mūsu e-pasta adreses tiek dalītas pa labi un kreisi, jo tā tiek pelnīta naudiņa, bet, manuprāt, kaut elementārai cieņai pret cilvēku būtu jābūt ikvienam sevi cienošam uzņēmumam!
