Pie Venerandas Muižnieces Līgo pagasta “Viesturos” ciemojos pēc ilgāka pārtraukuma, atsaucoties viņas lūgumam.
Pie Venerandas Muižnieces Līgo pagasta “Viesturos” ciemojos pēc ilgāka pārtraukuma, atsaucoties viņas lūgumam.
Atspiedusies uz diviem spieķiem, baltā pašas darinātā blūzē, ap rūtotiem svārkiem apsējusi savulaik vīramātes dāvāto tautisko priekšautu, “Viesturu” saimniece stāv celiņa vidū, ko no abām pusēm ieskauj gandrīz trīs metrus garu dekoratīvo dadžu aleja.
“Šogad izauguši īpaši lieli. Viens no lapu un ziedu pogaļu smaguma nesen nolūza. Nāciet uzmanīgi, auga lapas ir asas,” Veneranda nesteidzīgi pagriežas uz mājas pusi. “Tagad iesim, es tev izrādīšu dārzu. Tajā jau vairs nav agrākās kārtības, nepietiek spēka tikt ar visu galā. Šur tur zāli nopļauju ar izkapti, kur ar to nevar, metos uz ceļiem un plūcu zāli ar rokām. Katra puķīte, katrs krūmiņš un kociņš man te mīļš. Par katru ziediņu priecājos,” saimniece ik pa brīdim piestāj te pie vēlo jasmīnu krūma, te pie gaišpelēko vērmeļu pudura. It visam, kas sakņojas Venerandas dārzā, tiek pa mīļam vārdam.
“Šo puķi Gulbenes tirgū no vienas sievietes nopirku. Tā iepatikās, ka nespēju paiet tai garām,” dārza saimniece norāda uz augu ar raibām lapām. “Vai tev tāda ir? Nav? Nu tad šo noteikti izraksim, vedīsi sev līdzi un stādīsi savā dārzā,” norāde skan tik noteikti, ka saprotu: atteikties nedrīkstu.
Viss te pašas stādīts
“Tagad aiziesim līdz pirtiņai. Katru sestdienu ar vīru Viktoru tajā peramies. Nu jau būs 29 gadi, kopš esam kopā. Rīgā nejauši satikāmies, un viņš pārcēlās man līdzi uz laukiem. Kā traka biju samīlējusies kāda “zavoda” direktorā. Aizbraucu uz Rīgu viņu meklēt, bet šis – kā ūdenī iekritis. Tad viens paziņa saka: “Ko tu, Veneranda, bēdājies, man ir draugs, es jūs iepazīstināšu!” Tā savu Viktoru satiku. Viņš man labs, žēl, ka slikti piedzird,” Veneranda vienā elpas vilcienā izstāsta vai visu dzīvi, kamēr ejam uz pirtiņu dārza tālākajā stūrī, kas paslēpusies priežu, liepu, bērzu, egļu paēnā. “Visi koki ir manis pašas stādīti. Ar katru no tiem aprunājos kā ar dzīvu radību. Pirts dienā zarus slotiņām kokiem izlūdzos. Kad pagurstu, piespiežos pie to stumbriem, un nogurums kā ar roku atņemts.”
Kad pirtiņas tuvumā augošie koki apraudzīti, soli solī dodamies skatīt vareno ceriņu krūmu, kas aiz mājas tā sakuplojis, ka dienasgaisma tikai ar grūtībām izspraucas cauri tā lapotnei. Veneranda nevar vien beigt stāstīt par ceriņkrūma skaistajiem ziediem. “Kad nopirkām “Viesturus”, iestādīju nelielu krūmiņu, skat, kā tagad izaudzis. Kā tie gadi steidzas! Man arī jau 71., tomēr, kad vien varu, aizstaigāju uz kultūras namu, lai būtu kopā ar pensionāru grupas aktīvistiem. Agrāk nekad negāju bez pašcepta maizes kukulīša un pašas sieta siera rituļa somā, bet tagad nav spēka ne sieru sasiet, ne mīklu abrā samīcīt,” mazliet pažēlojas Veneranda.
Viss ir kā dabā
“Man te viss ir kā dabā. Puķu dobes taisnās rindās neveidoju, kur vietiņa brīva, tur kaut ko jaunu iestādu. Rau, šo sirmo vītoliņu no sīka zariņa ieaudzēju, tagad divreiz par mani garāks. Arī bārbeles ir pašas stādītas. Man tās dikti patīk. Ziemā, kad apkārt viss balts, koši sarkanās odziņas zaros spīd kā uguntiņas. Pīlādzīti no Penzas apgabala uz Latviju atvedu. Kokam te patīk. Tev noteikti jāatnāk līdz manam rožu kalniņam.” Atkal cītīgi sekoju Venerandai pa pēdām, lai dažas minūtes ļautos balto mežrozīšu krūma apbrīnošanai. Ja man tas ir tikai parasts savvaļas rožu krūms, tad Venerandai ar to saistās skaistas atmiņas: vēli novakari un agri rīti, svelmes pielietas pusdienlaika stundas, kad viņa viena vai kopā ar Viktoru nākusi ieelpot ziedu vieglo aromātu.
“Paskaties, pilni koku zari ar putnu būriem. Viktoram putniņi mīļi. No ligzdas izkritušu vārnulēnu ar pipeti izbaroja. Putns tā pierada, ka negribēja lidot prom. Viņš izdomā visādus būrus, pat tādus, kur vienā būrī mīt trīs strazdu ģimenes, gluži kā daudzdzīvokļu mājā. Mums abiem ir mīļa visa dzīvā radība, tāpēc jau ir 6 kaķi un 15 suņi. Dienā četri rupjmaizes kukuļi jāizbaro tikai dzīvniekiem vien. Man jau aizrāda, ko es te ņemoties, bet nevaru paiet garām nevienai nelaimē nonākušai dzīvai radībai. Divus sunīšus atradu mežā piesietus pie koka. Novārgušus atvedu mājās. Cilvēkam, kas tā var izturēties pret sunīšiem, nav sirds. Reizēm sajūk dzīvnieku vārdi, vai nu visu vecumā iespējams atminēties, bet tas nekas. Interesanti, ka viņiem, tāpat kā cilvēkiem, katram savs raksturs. Viens – pārlieku ziņkārīgs, otrs – īsts akrobāts, trešais – bailīgi kautrīgs, vēl cits – vienmēr pikts,” stāsta Veneranda un norāda uz laukakmeni, kura forma atgādina kapakmeni. Izrādās, tas likts par godu diviem zem ābeles apglabātajiem suņiem. To, ka dzīvnieki novērtē saimnieces gādību, pierāda viņu draudzīgā astes luncināšana, īsti suniska buča uz Venerandas vaiga un dzīvnieka uzticības pārpilns skatiens. “Man nevajag, lai būtu daudz naudas, pietiek ar to, kas ir. Mana bagātība ir augi un dzīvnieki, kas apkārt. Ko tā manta dod, ja tad, kad cilvēks aiziet no šīs pasaules, nevienam citam nav vajadzīga. Piemērs jau ir senie sadzīves priekšmeti, kas “Viesturos” vēl saglabājušies no iepriekšējiem saimniekiem,” saka Veneranda.
Sapņo par muzeju
Kad kopā ar Venerandu stāvam pie kokos paslēpušās klētiņas, kurai saimnieki pērn uzlikuši jaunu jumtu, viņa atklāj sen lolotu sapni: neliela muzeja izveidi Līgo pagastā. “Visās lauku mājās ir daudz senlietu, kas pa roku galam kaut kur noliktas, tās taču varētu savākt vienuviet. Man arī klētiņā glabājas stelles un citi seni priekšmeti. Arī istabā ir daudz senlietu. Es pat neiebilstu, ja klētiņu pārvestu tuvāk pagasta centram un iekārtotu muzeju, citādi, kas zina, kas ar to notiks, kad manis vairs nebūs.” Kad bēda izbēdāta, dodamies aplūkot laukakmeņus, kam “Viesturos” ierādīta goda vieta. Apbrīnojama ir Venerandas spēja akmeņos saskatīt līdzību ar putnu vai zaķi, ar maizes klaipu vai siera rituli un daudz ko citu. “No akmeņiem staro siltums, daži no tiem ārstē, pati esmu pārliecinājusies. No kurienes tikai neesmu tos uz mājām pat ar vilkšanu atvilkusi. Neprotu izskaidrot, kāpēc mani tā saista pelēkie laukakmeņi. Man tie ir mīļi,” Veneranda pieliecas un paņem rokās nelielu akmeni ar nelielu iedobi tajā. Karstās dienās tā esot putnu dzirdinātava.
Kad dārzs krustām šķērsām izstaigāts, laukakmeņi un senlietas apskatītas, dzīvniekiem kažoki pabužināti un dāvanai atvēlētā puķe jau iekārtota maisā, Veneranda atvadoties saka: “Es taču esmu bagāta, vai ne? Bagāta ar to, ka dzīvoju šajā pasaulē, cenšoties būt saskaņā ar dabu. Citādāk es neprotu.
