Cītīgi sekoju līdzi vietējai politikai. Pārsteidz vietējās pašvaldības attieksme pret sporta biedrībām, kuras veidotas bērnu un jauniešu iesaistei.
Mana pārliecība – biedrības, kuras ir veidotas pieaugušo sportam, vispār var pastāvēt tikai un vienīgi par saviem privātajiem līdzekļiem, kā arī ar sponsoru atbalstu. Bet pavisam nepieņemami ir liegt pašvaldības finansiālo atbalstu biedrībām, kuras bērnos uztur sportisko garu. Esmu futbola entuziasta Arņa Martuseviča pusē. Zinu reālo situāciju, ko viņš, viņa pārstāvētā biedrība ir darījusi novada laukos. Lauku cilvēki, vietējie to atbalsta. Tas ir vajadzīgs! Tiek pārmests, ka viņa biedrības jaunie futbolisti konkurē ar Gulbenes sporta skolas trenētajām grupām. Nu un kas? Ja tā to jautājumu pagriež, tās jau nav futbola biedrības “Gulbene 2005” problēmas. Kā vispār var kaut ko tādu pārmest?! Ja biedrība dara, tā ir konkurētspējīga konkrētajā sporta veidā. Ja tiešām ir tā, ka sporta skola šajā konkurencē jūtas zaudētāja, tad tā jau ir šīs skolas pašas problēma. Viegli ir “sēdēt” uz valsts, uz pašvaldības naudas un gudri spriest. Futbola biedrība “Gulbene 2005” bērnu atbalstam no pašvaldības lūdz vien nelielu finansējuma daļu papildus tam, ko jau ir spējusi atrast citur ar savu iniciatīvu un apliecinājumu, ka prot un vēlas darboties.
Vai nevajadzētu aizdomāties par ētiku? Runa taču ir par Gulbenes novada bērniem neatkarīgi no tā, vai viņi ir sporta skolas audzēkņi vai kādas sporta biedrības komandas biedri.
