Būsim pazīstami! Mani sauc Bibucis. Esmu pusotru gadu vecs pundurtrusis un dzīvoju Bišu ielas daudzstāvu nama 5.stāvā pie saimniekiem, kas mani ļoti mīl, īpaši saimniece – Maija Jefimova.
Būsim pazīstami! Mani sauc Bibucis. Esmu pusotru gadu vecs pundurtrusis un dzīvoju Bišu ielas daudzstāvu nama 5.stāvā pie saimniekiem, kas mani ļoti mīl, īpaši saimniece – Maija Jefimova. Citādāk nevar būt, jo esmu viņai dāvana aizpagājušajos Ziemassvētkos.
Jums grūti iedomāties, cik laimīgs un reizē nobijies jutos, kad tiku izraudzīts dāvināšanai. Kā pūkains kamoliņš tupēju Rīgā tirdzniecības centra “Alfa” zooveikala būrītī. Pieaugušie un bērni cits pēc cita mainījās manā acu priekšā. To vien dzirdēju, cik es mīļš, cik man skaists kažociņš, cik es maziņš. Jūsmotāju bija tik daudz, ka dienas beigās jutos ārkārtīgi noguris. Godīgi sakot, arī noskumis, jo manus brālīšus un māsiņas citu pēc cita no būra izcēla tik ātri, ka nepaspēju pat atvadīties. Tupēju un kļuvu paškritisks – vai mans bēšais kažociņš neglītāks, baltās ūsas īsākas un acis mazākas, ka visi tikai priecājas, bet naudas maku vaļā never?
Sākas jauna dzīve
Liels bija mans dzīvnieka pārsteigums, kad Ziemassvētku laikā pie būra, kurā tupēju un piespiedu sevi apēst kādu man domāto barības kumosu, noliecās divu puišu sejas: “Pirksim šo! Paraug, cik viņš glīts, mammai noteikti patiks. Arī pārsteigums garantēts.” Pārdevējas rokas mani uzmanīgi satvēra un izcēla no būra. Sapratu, ka došos jaunā dzīvē. Man bija vienalga, kurp, galvenais – pie labiem saimniekiem. Reizē ar mani puiši iegādājās arī jaunu būrīti un siltu namiņu. Vēlāk noskaidroju, ka abi puiši ir dvīņubrāļi – Dagnis un Viktors Jefimovi.
Apkārtni un mežus, mērojot ceļu no Rīgas uz Gulbeni, īpaši nepētīju. Esmu taču pundurtrusis, nevis garausains meža zaķis. Pietiks ar to, ka pēc ierašanās rūpīgi iepazīšu jauno dzīvesvietu. Biju apņēmies būt neatkarīgs un bargs, nevis tāds, kas ļaujas nemitīgiem cilvēka roku glāstiem, bučošanām un bužināšanām. Kurš sacījis, ka pundurtrusim nav jābūt ar raksturu?
Lielums slēpjas kažokā
Cilvēki gan ir dīvaini. Svētkos viņi vienmēr uztraucas, īpaši, kad saņem dāvanas. Tā notika arī tad, kad mani pasniedza kā dāvanu. Arī pats nebiju nekāds mierīgais. Sveša vieta, nedzirdētas skaņas un kur vēl smaržas! Saimnieki man izdomāja vārdu – Bibucis. Kaķiem un suņiem izdomāts vārdu kalendārs, bet kas domās par mums – pundurtrušiem? Uz ūdens pudelītes, kas bija piestiprināta būrītim, bija rakstīts Biba, tā viss bija izlemts. No bezvārda dzīvnieka kļuvu par Bibuci. Izklausās mīļi. Vārdu esmu ielāgojis labi. To izdzirdot, saslienu mazās ausis, kas, pieglaustas kažociņam, ir gandrīz nemanāmas. Es arī klusībā pasmejos, kad ciemos pie saimnieces no Rīgas atbrauc dēli un, mani pēc ilgāka laika ieraudzījuši, skaļi izsaucas, cik es esot izaudzis liels. Lielums galvenokārt slēpjas kažokā, bet viņi jau to nezina.
Man ārkārtīgi patīk slēpties. Tiklīdz pamanu, ka ir vaļā vannasistabas durvis, metos iekšā un lienu zem vannas. Ir gadījies, ka tur notupu ilgāku laiku. Arī istabā zem dīvāna ir jauka tupēšana. Ai, kā nepatīk, kad saimnieki sauc: “Bibuci, jāiet mājās!” Saprotu, ka brīvajai spriņģošanai ir pienācis gals un jālien būrī.
Esmu labi audzināts
Līdz pat šim brīdim nesaprotu kaķus un suņus. Kā viņiem var patikt tā kažoka glāstīšana un sukāšana? Es šai procedūrai pretojos, cik un kā vien spēju. Tiklīdz Maijas rokās ieraugu speciālo suku, mēģinu kaut kur paslēpties. Lai cik ļoti cenšos, vienmēr mani atrod. Kur tad trīsistabu dzīvoklī paslēpsies? Kad biju jaunāks, vienīgais, kā spēju izrādīt nepatiku – pieslapināt saimniecei klēpi. Labi tas, protams, nav. Tagad esmu kļuvis agresīvāks un kožu. Saprotu, ka sāp, bet man arī sāp, kad jāizplēš pinkas. Daudz to nemēdz būt, bet pa kādai gadās. Nesen biju pavisam noskaities un iekodu Maijai kājā. Par sodu nācās tupēt būrītī, bet tur nemaz nav slikti. Gan ēdamais, gan dzeramais pa ķepai. Ik pa laikam mani ieliek pārnēsājamajā mīkstajā mājiņā un nes pie sievietes baltās drēbēs, kura man apgriež ķepām nagus. Vai, kā tas nepatīk! Šīs ir tās retās reizes, kad atļaujos pat ielēkt saimniecei klēpī. Droši vien viņa caur manu kažoku sajūt, cik strauji sitas sirds. Lai gan tas nav nekāds speciāls pāridarījums, tomēr aizmirst to nav iespējams. Mani salīdzina ar kaķi, jo es līdzīgi mazgājoties un ejot “uz kastes”. Kāda salīdzināšana! Sazin, ko saimnieki sacītu, ja es slapinātu kur pagadās. Spiras – melna pipara lielumā -gan izmētāju, kur kuro reizi sanāk. Maija tās savāc un dažkārt izmanto istabas puķu mēslošanai.
Vispirms pabaro mani
Kopš četru mēnešu vecuma mani uzskata par pieaugušu un pareģo, ka dzīvošu vismaz desmit gadus. Betona grīdas te nav, arī no caurvēja esmu pasargāts, vienmēr labi paēdis un aprūpēts, kāpēc lai nedzīvotu vēl ilgāk? Saimnieki būrīti novietojuši virtuvē zem galda. Man tas patīk, jo vienmēr varu būt klāt, kad viņi brokasto, pusdieno vai vakariņo. Ja reiz esmu kļuvis par pilntiesīgu ģimenes locekli, diktēju savu kārtību – vispirms pabarojiet mani, tad mielojieties paši. Piktojos, ja kāds iedomājas šo kārtību mainīt. Kožu un piesitu ķepu. Man netīk cilvēkiem domāto ēdienu smarža, tā pārāk kutina nāsis. Toties kā smaržo svaigi burkāni, īpaši, ja Maija tos sagriezusi tievās garās strēmelēs. Labprāt mielotos ar sarkanajām bietēm, kas pasniegtas sarīvētas, tiesa, saimniecei to darīt īpaši nepatīk. Priecājos, ka vienā no trauciņiem vienmēr atrodas speciālā trušiem domātā barība. Esmu ielāgojis, kas tajā garšīgs, kas ne. Maija piktojas, ka barību – zaļas un oranžas bumbiņas – izmētāju pa virtuvi. Man esot vajadzīgi arī vitamīni. To dēļ esmu gatavs nolaisties pat tik tālu, ka tos prasu, ieķeroties ar ķepām būra režģī. Nesaprotu, kā cilvēki nav nomiruši badā, ēzdami tikai trīs, četras reizes dienā. Mēs – truši – to diennaktī darām apmēram
80 reizes.
Dodos līdzi zaļumos
Saimnieki labprāt dodas makšķerēt vai izbaudīt silto un saulaino laiku. Arī mani ņem līdzi. Nelabprāt snaužu saimniecei klēpī, tāpēc, lai nerastos kārtējais konflikts, labāk paslēpjos mazajā un siltajā mājoklī, ļaujoties, lai mani no piektā stāva dzīvokļa nes uz automašīnu. Labprāt izvingrinātu kājas pagalma zālītē, bet baidos kļūt pārāk nervozs, jo visi tūlīt sāk mani glaudīt, bužināt un skaļi jūsmot. Nenoliedzu, ka esmu skaists dzīvnieks, bet man ir arī pundurtruša gods. Pēc kā tas izskatīsies, ja pagalmā sākšu draudzēties ar bezpajumtnieku kaķi vai saostīties ar suni. To iedomājoties vien ļipa trīc.
Tāpēc esmu pateicīgs saimniekiem, ka viņi mani ņem līdzi uz ezera vai upes malu. Droši vien izskatos smieklīgs ar speciāli trušiem domātiem iemauktiņiem, bet kā Maija pļavā, kur ir tik daudz zaļuma un ziedu, mani citādāk savaldīs? Tad nu iedzen zemē nelielu mietiņu, uz tā uzver iemauktu cilpu un es ganos kā kaimiņu aita, ar pazodi iezīmēdams teritoriju. Lai visi zina, ka te bijis pundurtrusis Bibucis – viens no apmēram 15 šķirņu pārstāvjiem. Pededzes krastā ir ozols, zem kura zariem man patīk snaust. Ceru, ka tad, kad laiks kļūs siltāks, saimnieki atkal tur aizbrauks.
