Novadnieku dienās atkal būs iespējams tikties ar Dailes teātra aktrisi Aiju Dzērvi. Jau esam iepriekš daudz rakstījuši par Aiju. Kas jauns viņas dzīvē šobrīd? Savā dzimtajā pilsētā Gulbenē viņai pēdējā laikā ir sanācis uzstāties divas reizes. Pagājušajā vasarā izrādē “Īsa pamācība mīlēšanā” viņa viesojusies pie Gulbenes Baltās pils, kad skatītāju atsaucība bija liela, bet uzņemšana – ļoti sirsnīga. Otrreiz – šajā pavasarī Lieldienu laikā Gulbenes kultūras centrā ar izrādi “Made in Latvia”.
“Abās izrādēs bija aktieru apvienotie ansambļi no Nacionālā un Dailes teātra. Tad, kad uzstājos savā dzimtajā pusē, man vienmēr gribas cilvēkiem sniegt iespējami vairāk priekā. Apzinoties, ka savu darbu daru labi, sevišķi neuztraucos, ko kāds par to sacīs, jo tas tā ir, ka cilvēki vienmēr mīl apspriest citu dzīvi, notikumus un, protams, arī pieredzēto,” saka Aija.
Īpašie satikšanās mirkļi
Esot Gulbenē, viņai šad un tad gadoties sastapt mīļas sejas. Diemžēl vistuvākie draugi Gulbenē vairs nedzīvo, bet īpaši esot tie mirkļi, kad, piemēram, pagājušajā gadā Aija saņēmusi uzaicinājumu no Ingas Bakānes, kura dzīvo un strādā Briselē, lai tur vadītu koncertu. Vēl lielāks prieks bijis Briselē satikt vēl kādu gulbenieti.
“Inga ir gadu vecāka par mani. Kopā mācījāmies Gulbenes mūzikas skolā. Mērojot ceļu no skolas uz mājām, šad tad sanāca iet reizē. Tā abas sadraudzējāmies. Briselē uzņemšana bija tik mīļa un sirsnīga, kā parasti ciemos tiek sagaidīti radinieki. Laikam jau dzimtās puses saites un lielais attālums spēj darīt savu. Arī ar izrādēm viesojoties dažādās Latvijas vietās, jāteic, ka mūsu puses ļaudis izceļas ar lielu viesmīlību,” vērtē aktrise.
Domā par savu pienesumu
Par šīs vasaras vērienīgāko projektu Aija uzskata izrādi “Tobago”, jo, kā saka pati māksliniece, dzejnieces Māras Zālītes un komponista Ulda Marhilēviča vārdi nekādus komentārus neprasa.
Atzīmējot vairākus ievērojamus gadskaitļus: komponista Ulda Marhileviča 60 gadu jubileju, dzejnieces un dramaturģes Māras Zālītes 65 gadu jubileju, kā arī 15 gadus, kopš abu autoru traģikomiskās dziesmuspēles pirmizrādes Dailes teātrī, šovasar atjaunota izrāde “Tobago”, kas notiks dažādās vietās Latvijā.
“Protams, vienmēr ir lielāka iedvesma un lidojuma sajūta, kad top kaut kas jauns, bet šis darbs ir bijis tik veiksmīgs, ka to bija vērts iestudēt atkārtoti. Izrādē ir daži jaunpienācēji no Nacionālā drāmas teātra, piemēram, galveno vīrieša lomu Andreju atveido Mārcis Manjakovs, Liliju – Madara Botmane, kur tad vēl dailēnieši – Juris Kalniņš un Niklāvs Kurpnieks. Pats Uldis Marhilēvičs pie klavierēm. Domāju, ka tāpēc vien ir vērts atnākt uz šo izrādi vēlreiz arī tiem, kas jau ir redzējuši pirmo iestudējumu. Šis tomēr ir savādāks iestudējums,” mudina Aija. Vēl varētu minēt daudz dažādu projektu, kuros māksliniece ir iesaistījusies. Viņa uzskata, ka vislabākā sadarbība jebkurā izrādē ir tad, kad skatuves partneri viens otru profesionāli un cilvēciski ciena. Mazsvarīga nav arī uzticēšanās un apziņa, ka visiem kopā ir iespējams paveikt lielas lietas.
“Jebkurā darbā ir cilvēki ar kuriem kopā sanāk labāk, tomēr tas ir otršķirīgi. Ja darbam pieej profesionāli, pirmkārt, ir jādomā par savu pienesumu,” stāsta aktrise, kurai aktrises profesija bijis sapnis, kas nācis līdzi jau kopš bērnības.
Ar beznosacījuma mīlestību
18.jūlijs Aijai bija īpaša diena, jo viņas meitiņai Esterei Almai tika svinēta divpadsmitā dzimšanas diena. Īsts tīņa vecums. Tādi brīži vienmēr liek aizdomāties par to, kurp tā steidzas laiks. Aija uzskata, ka ir pavisam parasta mamma, kurai jāprot savas dienas un tām atvēlētās stundas sakārtot tā, lai pietiktu gan darbam teātrī, gan meitas audzināšanai. Aktrise stāsta, ka šovasar abas ar meitu pieņēmušas mazu izaicinājumu lasīšanas veicināšanai. Katru dienu ir jāizlasa viena pasaka. Andersena pasakas jau esot pievārētas, tāpēc tagad sākusies iepazīšanās ar rakstnieces Annas Sakses pasakām. “Absolūta patvēruma sajūta un beznosacījuma mīlestība laikam ir tas, kā es saprotu šo dzīves lomu,” bilst Aija.
Ar mīlestības pilnu sirdi Aija vienmēr tiekas ar savu brāli Sandi, lai gan intereses abiem ir ārkārtīgi atšķirīgas. Sandis ir sporta skolotājs Gulbenē. Savukārt māsa Ieva Kopenhāgenā šobrīd izstrādā maģistra darbu socioloģijas un politoloģijas jomā, tāpēc Aija joko, ka māšele laikam būšot ļoti gudra. “Kad abām izdodas pabūt kopā, tad dārzā uzcepam gaļu, un vēl šo to kopā padarām. Laikam jau māsa man ir ļoti tuvs cilvēks. Mēs viena otru saprotam no pusvārda. Tā ir pat ar miljonu neatmaksājama vērtība, ka neesi ģimenē uzaudzis viens,” atzīst Aija.
Paši savas dzīves režisori
Māksliniece kā ikviena sieviete mēdz meklēt atbildi jautājumam, kas ir laime, ar šo vārdu saprotot diezgan ekskluzīvu emocionālo stāvokli, kas bieži negadās. Aija uzskata, ka tās mazās laimes sajūtas rada jau tas vien, ka cilvēks ir vesels, vitāls un dzīvei vajadzīgs. Lai gan tas nav viegli, Aija vienmēr izvēlas cīnīties, nevis pakļauties iekšējām bailēm, jo arī šīs īpašības cilvēkam liek būt dzīvei vajadzīgam. Protams, nemainīga ir arī vecā patiesība, ka dzīve ir teātris, un teātris ir dzīve. “Bez tā jau nevar. Ja “spersi laukā” visu, kas uz mēles un darīsi tikai tā, kā liek sirds, ātri vien var nonākt pamuļķa statusā. Nereti taču dzirdēti teicieni, ka esam paši savas dzīves režisori, kas liek domāt, ka katra dzīve jau tāda ludziņa vien ir ar tevi pašu galvenajā lomā. Piemēram, sievietes ir tikpat dažādas, kā puķes pļavā. Kas vienai liela nauda, tas otrai tāds nieks vien ir, kas vienai grēks, tas otrai – lēts piedzīvojums, ko kāda ir gatava saukt par sirdsdraugu, otra nelūgtu pat paviršos paziņās. Katram cilvēkam ir savi atskaites punkti un sirdsapziņa. Es esmu diezgan neatkarīga, tomēr domāju, ka ir lietas, pret kurām ir jāizturas ar dziļu pietāti, pašcieņu un ļoti nopietni,” uzskata Aija, kuru viņas izvēlētā profesija un lomu spēle nepasargā no bezkomforta situācijām dzīvē. Tieši tāpēc Aija cenšas izbaudīt dabas piespēlētos maģiskos mirkļus, staigājot gar jūru vai rudenīgo mežu.
