Aiz loga – mazpilsētiņas ikdiena – tāla un nesniedzama. Uz sniegoti pelēkā asfalta iekaucas garāmbraucošo automašīnu riepas.
Aiz loga – mazpilsētiņas ikdiena – tāla un nesniedzama. Uz sniegoti pelēkā asfalta iekaucas garāmbraucošo automašīnu riepas. Ja vien varētu, ja vien spētu, Arvīda Ķeģe iekāptu kādā no tām, lūdzot izbraukt cauri astoņiem gadu desmitiem, lai nokļūtu atpakaļ bērnībā. Pieticīgā, smaga darba pārpilnā, tomēr ārkārtīgi mīļā.
“Piedzimu kā trešais bērns jaunsaimnieku ģimenē. Kad man bija deviņi gadi, nomira tēvs. Mamma palika viena ar pieciem bērniem un 15 hektāriem zemes. Agri mūs – lielākos – izdeva pie saimniekiem par ganiem. Pacietu visu, lai gan redzēju, ka bieži vien saimnieki pusdienās ietur labāku maltīti, nekā dod ganiņam,” Arvīda nesteidzīgi stāsta. Dažkārt, kad saimnieks ar saimnieci nevarējuši izlemt, kādā darbā kalponīti norīkot, viņa jutusies kā vēja mētāta pūka.
“Cilvēki nav vienādi. Kad jau biju paaugusies, strādāju pie saimnieces, kas, ieraugot, ka nāku mājās no darba, pati skrēja pretim ar maizes un gaļas šķēli. Vēlāk, kad vecākais brālis, kas bija par mani 10 gadus vecāks, atgriezās no dienesta, visi bērni sākām strādāt vecāku saimniecībā. Viņš bija noteicējs, pat neuzdrošinājāmies iedomāties, ka varētu neklausīt. Bijām radināti pie darba, tāpēc nemēdzu raudāt vai žēloties, ka ir grūti. Uzskatīju, ka tāda ir dzīve un citādāka nemēdz būt. Tikai vienu reizi nespēju valdīt asaras. Biju maza auguma, kapājot lielā silē runkuļu lapas, ar kapāšanai piemērotu lāpstu pārcirtu kāju, tomēr saimniece mani nepažēloja, lika dzīt govis ganos. Gāju, kritu, piecēlos, atkal kritu un raudāju. Kopš tās reizes visu mūžu nelokās viens kājas pirksts. Iespējams, visu izturēt palīdzēja mans dzīvesprieks.”
Karš paņem pārāk daudz
Kara gadus Arvīda uzskata par dzīvē grūtāko laiku. Tie paņēmuši ne tikai viņas veselību, arī mīļus cilvēkus, par kuriem neiespējami runāt bez asarām.
“Man bija 22 gadi, kad sākās karš. Biju precējusies un ar vīru nodzīvojusi pusotru gadu, kad viņu iesauca vācu armijā. Vīrs neatgriezās. Paliku viena ar pusgadu vecu dēliņu, arī brāļi bija karā, bet zeme negaidīja, to vajadzēja apstrādāt. Aru, braucu mežā, cēlu miltu maisus, divreiz smagākus par mani, audzēju linus. Nezināju ne rīta, ne vakara. Divarpus gadu vecumā mans puisītis saslima un nomira. Vietējais feldšeris nespēja glābt, ārstu nebija. Tolaik daudz mazu bērnu nomira. No pārdzīvotā mani glāba tikai pārmērīgi smagais darbs. Dienā biju tā nomocījusies, ka vakarā pat domām neatlika spēka. Tas, ko kara laikā vajadzēja izturēt un pārdzīvot sievietēm, kas palika vienas ar bērniem, nav vārdos izstāstāms. Vēlāk, kad no Balvu rajona pārnācu dzīvot uz Gulbeni, sagāju kopā ar vīrieti, 28 gadus nodzīvojām, bet tagad esmu viena.”
Istaba kā nepārejams klajums
Tomēr arī tad, kad dienas kā pelēki mākoņi sekojušas cita citai, Arvīda spējusi rast vietu smaidam. Viņa atceras vairākus amizantus gadījumus, kas piedzīvoti, braucot uz dzirnavām, kur ne tikai stundām, pat dienām vajadzējis gaidīt kārtu, lai samaltu graudus, jo vispirms tie malti frontes vajadzībām. Ne vienmēr notiekošais bijis smaida vērts.
“Nekad nebiju valkājusi vīzes, tikai pastalas, tāpēc lūdzu vīramātei, lai viņa no plāniem lūkiem nopin kājai labi piegulošas vīzes. Bija vēls un auksts rudens. Braucot uz dzirnavām, uzvilku kājās divus pārus jaunu pašadītu vilnas zeķu un vīzes, lai būtu ērtākas kājas un vieglāk tikt galā ar vairāk nekā 70 kilogramus smagajiem graudu maisiem. Atpakaļ no dzirnavām braucu naktī. Līdz mājām – 18 kilometri. Ceļa dubļi sasaluši, asi kā naži, zirdziņš – neapkalts, tik tikko velk vezumu, tāpēc gāju blakām pajūgam. Pēc pieciem kilometriem vīzes izjuka, noplēsu arī zeķes. Sākumā basās kājas sala, tad pierada, kad biju izbridusi cauri pusaizsalušām peļķēm, vairs nejutu pēdas. Pēc tam trīs dienas nogulēju plaušu karsonī. Toreiz nedomāju, ka tas pēc gadiem atsauksies uz veselību,” Arvīda sakārto divus spieķus, kas novietoti pa tvērienam. Bez tiem pat nelielā istaba šķiet kā nepārejams klajums.
Nespēj pieņemt kolhozu kārtību
Iespējams, Arvīda nekad nebūtu atnākusi no laukiem uz pilsētu, ja spētu samierināties ar kolhoza kārtību. Viņai šķitis nesaprotami, ka pēc graudaugu pļaujas trešā daļa vārpu paliek uz lauka, ka tās nevērīgi iemin zemē. “Tā rīkoties spēj cilvēki, kam bada sajūta ir sveša,” Arvīdas pārliecība nav mainījusies.
Viņa stāsta par to, kā no vēla rudens līdz pavasarim četrus gadus braukusi mežā, lai ar rokas zāģi sagādātu 150 kubikmetrus malkas. Nevienam nerūpējis, cilvēks to spēj vai ne, arī iebilst bijis lieki. “Biju gatava, lai man atskaita no darba algas, bet vienmēr metos aizstāvēt savu taisnību. Necietu darba normu pierakstījumus, kas tā patika brigadierim, jo to uzskatīju par negodīgu rīcību.”
Ceļš no Kupravas uz Gulbeni Arvīdu vedis cauri Alūksnei. Mazajā Ziemeļvidzemes pilsētiņā nebijis tādas vietas, kur jaunā sieviete netaujātu pēc darba. Tā meklējumiem viņa ļāvusies arī Gulbenē. Arvīda smejas, ka, pati neapzinoties, bijusi mūsdienām atbilstoša, jo ik pa laikam ne pašas dēļ mainījusi amatus, lai arī tikai lielākoties kādreizējā rūpkombinātā, vēlāk – sadzīves pakalpojumu kombinātā, un pārdzīvojusi desmit direktorus.
“Tagad jau saka, ka tad, kad vienā vietā nostrādāti pieci gadi, darbs esot jāmaina. Cilvēki gribētu, bet nav šo iespēju. Manā jaunībā bija citādāk. Vispirms saņēmu nosūtījumu uz keramikas cehu “Samiņos”. Tur tolaik vajadzēja smaga darba strādniekus. Dienā, šķūnī, kur bija caurvējš, pārkrāmēju 400 neizkaltētus ķieģeļus. Saslimu. Atkal klapatas, jāmeklē cits darbs. Par 25 rubļu algu norīkoja darbā uz dzirnavām. Arī dzirnavnieces karjera pēc gada beidzās. Svelberģī atradās vadmalu krāsotava, sāku strādāt tur. Dažādus cilvēkus un viņu attieksmi pieredzēju,” stāsta Arvīda, nežēlojoties par kodīgajiem, veselībai kaitīgajiem tvaikiem, bet pasmejoties, ka fotogrāfs Zembahs, kas reiz ienācis krāsotavā, bildis, ka viņa varot grēkot, cik uziet. “Vaicāju, kāpēc? Fotogrāfs atbildēja, ja es pēc nāves nokļūšot ellē, nekādu pārmaiņu nebūšot, tikai katls – sarkanā krāsā.”
Vienmēr cienījusi godīgus ļaudis
Darba stāžu Arvīda mēro vairāk nekā 50 gadu garumā. Nekad nebijis tā, ka viņa būtu baidījusies no nezināmā. Pat būdama spolētāja kombināta aušanas cehā, Arvīda pa naktīm apguvusi adītājas prasmi. Vienai otrai adītājai palīdzējusi “izsist” gandrīz divu mēnešu normu. Tas pārliecinājis kombināta vadību piešķirt adītājas kategoriju. Ar katru uzdevumu Arvīda tikusi veiksmīgi galā, pierādot, cik liels spēks ir cilvēka vēlmei apgūt kaut ko jaunu. Viņa atminas, cik bezpalīdzīga jutusies, kad vajadzējis tik galā ar grāmatvedības dokumentiem, strādājot par kādreizējās mākslinieciskās austuves vadītāju. Labi, ka tolaik pie viņas nelielajā divistabu dzīvoklītī mitinājušās brāļa meitas, kas mācījušās vidusskolā. Par visām tikušas galā. Strādājot kolektīvā, viņa spējusi novērtēt attieksmi pret pienākumiem, bijusi stingra un prasīga, bet vienmēr taisnīga. Nebaidījusies aizrādīt, ja tas bijis pelnīti, bet tā, lai cilvēku neaizvainotu. To Arvīda centusies ievērot, jo pati daudz dzīvē pārdzīvojusi.
Patiess prieks ieskanas sirmgalves balsī, kad viņa stāsta par Birutu Lociku, kas no viņas savulaik pārņēmusi mākslinieciskās austuves vadītājas posteni. Vēl šodien viņas satiekas un daudz ko atceras.
“Es vienmēr esmu cienījusi godīgus cilvēkus un centusies tāda būt pati. Iespējams, tas līdzēja izvirzīties arī vadošos amatos. Tikai tagad, kad pietiek laika visu pārdomāt, saprotu, cik bieži esmu jutusies kā atvarā iemests kaķēns, kam jāspēj izpeldēt. Laikam man bijis lemts tāds liktenis. Esmu tam pateicīga, jo dzīvē paspēju ārkārtīgi daudz iemācīties,” saka Arvīda, mīļi pasmaidot.
