Man vairs nav 20, bet man vēl nav arī 50, šobrīd esmu brīva un dabūjama, bet… starp sava vecuma vīriešiem gadiem ilgi nespēju ieraudzīt nevienu daudzmaz nopietnu kandidātu kaut vai jaukam seksam, par kopdzīvi nemaz nerunājot.
Uzaicināju vienu vīrieti pie sevis mājās. It kā bija tāds tīri neko. Turklāt vecpuisis. Uzreiz man uzdāvināja zelta ķēdīti. Pasniedzu viņam vieglas vakariņas ar šampanieti sveču gaismā. Kaut kā nebūt aizvilināju šo līdz palagiem, taču… nekā. Sapratu, ka vīrietis ir pārāk iestāvējies vai arī es neesmu viņa tips. Nākamais variants bija labāks. Proti, ar vīrišķību viss bija kārtībā, taču viņš gribēja mazgāties vannā gan pirms, gan pēc tam. Notērēja varen daudz ūdens. Liku par to samaksāt. Ar to arī mūsu attiecības izbeidzās. Trešais bija precējies, solīja nomaksāt manus dzīvokļa parādus ar vienu noteikumu: “Esi mana!” Kļuvu… Ar to arī viss beidzās.
Beidzot satiku vīrieti savos gados, kurā gandrīz vai iemīlējos, taču izrādījās, ka viņam ir nešķirta laulība, trīs bērni un kredītsaistības. Padzinu viņu ar skandālu, jo šis no manis negribēja labprātīgi iet projām. Un tieši tad, kad jau biju zaudējusi visas cerības, es satiku savu vismīļāko cilvēku pasaulē. Mēs iepazināmies internetā. Pēc nedēļas satikāmies un vēl pēc nedēļas jau sākām dzīvot kopā. Mēs esam viena vecuma, visu mūžu esam dzīvojuši vienā miestā, bet nekad nebijām viens otru satikuši. Tā ir lieliska sajūta – atrast savu otro pusīti. Viņam, protams, bijušas citas attiecības, ir bērni. Arī man. Mums abiem ir parādi un šobrīd niecīgi ienākumi. Bet nekas nespēj mūs šķirt.
