Nebijusi vasara. Karsts kā peklē. Ko lai dara? Labi, ka man uz darbu nav jāiet. Sēžu aukstā vannā, dzeru kolu ar ledu.
Nebijusi vasara. Karsts kā peklē. Ko lai dara? Labi, ka man uz darbu nav jāiet. Sēžu aukstā vannā, dzeru kolu ar ledu. Tā glābjos no bojāejas. Manai laulenei Antonijai klājas plānāk. Viņa man šovasar ir bodniece. Stāv veikalā aiz letes, slauka sviedrus un ģībst. Kā saka, pelna iztikšanu ģimenei. Man un bērniem. Bet es tikmēr nodarbojos ar filosofiju un apsmadzeņoju dažādus racionalizācijas projektus. Piemēram, par sauli. Slikti mums, ka saulīte karsē! Bet vai esam padomājuši par to, ka bez saules nebūtu dzīvības uz zemes? Kad mana laulene Antonija vakarā pārvelkas mājās no darba, bet bērni pārrodas no atpūtas pie tuvējā ezera, tad es sāku lekciju par šo tēmu, jo beidzot man ir klausītāji. Antonija man, ziniet, tādā brīdī met ar dvieli, kafijas tasīti vai čību. Bet tas jau tikai amizieris, es jums teikšu.
Redziet, ar sauli mums ir tāpat kā ar elektrību. Kad tā ir, nedomājam. Taču, kad saules vai elektrības nav, tad ir traki. Visa dzīve apstājas! Šie ir divi būtiski enerģijas veidi. Šajā karstajā vasarā esmu aizdomājies, ka nepietiekami izmantojam saules enerģiju. To derēja kaut kā uzkrāt ziemai. Es te nedomāju sauļošanos, ogu ievārījumu, kompotu un gurķu marinādes gatavošanu. Es runāju par saules baterijām. Padomājiet, cik daudz bezdarbnieku varētu lietderīgi nodarbināt, ja katram uzdotu piepildīt vismaz vienu saules bateriju. Es jums teikšu, tie būtu nevis simti, bet tūkstoši bateriju. Ja vēl piesaistītu bērnus un pensionārus, tad tie jau būtu simti tūkstošu. Re. Bet! Kas notiktu tālāk? Mēs visi ziemā lietotu savas saules baterijas. Ar tām darbinātu lampiņas, televizorus, radioaparātus, datorus un videoiekārtas, arī mobilos telefonus. Parastajai elektrībai vairs nebūtu patērētāju, jo mēs, re, lietotu sataupīto sauli. Valstī iestātos bankrots. Tā, lūk. Secinājums? Un kam no taupības un bezdarba izskaušanas ir labāk? Nevienam! Tāpēc, lai priecājas mīļā laulene Antonija, ka es nelieku lietā savas lieliskās prāta spējas un neiznīdēju bezdarbu. No tā sabiedrībā rastos vienīgi sajukums, panika un depresija. A tā – visi laimīgi. Iznāk, ka saule ir vienkārši jābauda, necenšoties no tās gūt kādu racionālu labumu. Taču es neesmu dzīves baudītājs, tāpēc labāk izvēlos aukstu vannu. Turklāt tā izvairos no saulesdūriena un man netīkamā iedeguma. Esmu aristokrātiski bāls. Un izceļos starp līdzcilvēkiem šajā vasarā.
Man daudzi ir jautājuši, vai es nebaidos noslīkt vannā. Baidos. Svarīgi ir vannā neaizmigt. Paši saprotat, ka tas nav viegli, jo no aukstuma (ūdens vannā taču tik auksts, ka zobi klab) man ir drusku jāiešņabo ik pa brīdim. Un tad nu, ziniet, uznāk miegs. Bet ne jau par to ir šis stāsts. Vai tad ir mūsu pilsētā, rajonā kaut viena oficiāla peldvieta ar glābējiem? Nav. Tāpēc ir gluži vienalga, kur es slīkstu – mājās vannā vai kādā citā ūdenstilpē. Ja nenoslīkšu, tad varu ņemt citādu galu – no infekcijas slimībām. Peldvietās taču ūdens tīrības analīzes neveic. Bet es iesaku nedomāt sliktas domas. Agri vai vēlu taču saulainās dienas beigsies un iestāsies līdzsvars. Tieši to vēlas sievas, jo tad mēs, vīri, vairs nevarēsim mielot acis, skatoties uz atkailinātajiem jaunavu stilbiem. Eh. Atā. Es nosarkstu un ienirstu vannā.
Jūsu Antons Krikumiņš
