Ja Duksis prastu izteikties cilvēku valodā, viņš noteikti apgalvotu, ka ir laimīgs suns, kurš no dzīvnieku patversmes Cēsīs, kur mitis režģu būrī, nonācis pie labiem saimniekiem Gulbenē. Viņi ir skolotāji Līvija un Pēteris Liepas. Pateicībā dzīvnieks saimniekus jau otro gadu atalgo ar mīlestību un uzticību.
“Duksi no patversmes mums atveda meita, jo iepriekšējais sunītis Diksis aizgāja citos medību laukos. Duksim ir pieci gadi, kas sunim ir pieklājīgs vecums. Vasarā dzīvojam lauku mājā, bet ziemā uzturamies pilsētas dzīvoklī, tāpēc arī Duksim nācās piemēroties jauniem apstākļiem. Katru dienu mēs abi ejam pastaigāties, jo Duksim šīs pastaigas ārkārtīgi patīk. Kad dodos uz veikalu iepirkties, viņš pacietīgi gaida mani ārpusē. Tikai tad, kad ilgāk kavējos ar pirkumu izvēli, Duksis par sevi atgādina ar ieriešanos,” stāsta L.Liepa. Saimniece četrkājainajam draugam apsolījusi, ka pavasarī viņu atkal gaida lauki. Tiesa, tur sunītim gadījies arī kāds nepatīkams piedzīvojums. Viņš iekritis meža zvēriem izliktajās lamatās un, ciezdams sāpes, ar visām lamatām atnācis uz māju. Cietušo ķepu ārstēt palīdzējusi gan veterinārārste Ilze Mezīte, gan saimnieki.
Nepatīk kaķi
Duksis ir ļoti mīlīgs un pacietīgi pacieš visus, kas vien vēlas noglāstīt un pabužināt viņa melno kažociņu. Tādās reizēs viņš izrāda arī koši balto elsinu, kas līdzinās labi pašūtam žabo, bet no dzeltenīgajām acīm izlejas labsirdība. “Vienīgais, kas Duksim nepatīk, ir kaķi. Arī pret saviem sugas brāļiem viņš izturas ar cieņu, neaizmirstot norādīt, kurš ir mājas saimnieks. To apliecina skaļa riešana,” smejas L.Liepa. Par noteicošo ģimenē suns izraudzījies Līviju, jo viņa ir tā, kas neskopojas ar Dukša lielāko gardumu – kauliem un izved pastaigāties. No saldumiem, piemēram, konfektēm, dzīvnieks atsakās labprātīgi. Tā ir tikai cieņa pret cienātāju, ja pa retam netiek nosmādēts arī kāds salds cepums. Kārums tiek nopelnīts, eleganti paceļoties pakaļķepās. “Tad, kad apsēžamies pie galda, lai iebaudītu maltīti, Duksis ieņem vietu starp mani un vīru.
Uzticīgāks par vīrieti
Līvija smejas, ka Duksis labi apzinoties savu vainu. Par to liecinot pieglaustās ausis un iežēlinošais acu skatiens. “Dažkārt mēdzu viņam izstāstīt viņa dzīvesstāstu. Duksis pacietīgi klausās, tiesa, īsti nesaprazdams, ko no viņa vēlos. Uzskatu, ka suns ir uzticīgāks par vīrieti,” saka L.Liepa. Duksis labprāt guļ un silda arī saimnieka kājas. “Kad dzīvojam laukos, Duksis ielāgojis laiku, kad nāku no autobusa, un nāk pretim, zinādams, ka par gaidīšanu būs balva – garšīga desa. Veikala “Madara ‘89” pārdevējas, ielāgojušas, ka man ir Duksis, vienreiz pat atgādināja, ka neesmu viņam nopirkusi desiņu,” stāsta L.Liepa. Katru rītu viņa kopā ar Duksi dodas pastaigā uz tuvējo parku, kur Duksim ļauts pamatīgi izskrieties, bet pastaiga pavadā pa pilsētu tiekot uzskatīta par luksus izgājienu. ”Abi ar vīru esam laimīgi, ka mums ir tāds Duksītis,” mīļi saka Līvija. Duksis to prot novērtēt.
