Sestdien, 15.oktobrī, devos uz Gulbenes veco kapsētu, lai sakoptu piederīgo atdusas vietas. Biju rēķinājusies, ka, protams, būs sakritis daudz koku lapu un tās visas nāksies novākt, aizgādājot uz šim nolūkam kapsētā speciāli paredzētajām iežogotajām vietām. Liels bija mans pārsteigums, ieraugot, ka no blakus esošā ģimenes kapu laukuma lapas glīti nokasītas un saraustas uz mūsu pusi, atstājot kaudzi. Neslēpšu, ka dusmas, ieraugot tādu bezkaunību, ir lielas! Pirmajā brīdī gribas visu sastumt atpakaļ. Un varbūt pat par mācību reiz tā vajadzētu izdarīt. Taču paņēmiens “dots pret dotu” nav ne kapsētā dusošajiem mīļajiem cilvēkiem pa prātam, ne arī Dievam tīkams. Tāpēc samierinājos un nokopu lapas gan savas ģimenes kapu laukumā, gan to kaudzi, kas bija piestūķēta mums pie bērza turpat blakus. Nebija jau grūti, jo sētiņa lapu novietošanai ir tikai divus metrus tālāk. Prātoju, kas gan tie ir par cilvēkiem, kuri nespēj līdz turienei aiznest maisu ar lapām, bet slauka tās virsū kaimiņu kapu kopām. Varbūt tie ir kādi veci, nevarīgi cilvēki? Diezin vai. Drīzāk liekas, ka tie ir kādi ļoti nekaunīgi vai arī garīgi atpalikuši ļaudis.
