Jau agri no rīta bargā kundze izdzina mani no mājas. Pat brokastu neiedeva. Iespieda rokās makšķeri un izstūma pa durvīm. Mūsu vecais minka, lūk, nav ļāvis šai gulēt! Visu nakti ņaudējis, skrāpējis sienu un traucējis manu klātgulētāju. Jocīgi. Man ciets miegs, bet šī ne acu nav aizvērusi, jo griboties svaigas zivis kaķītim – sausā barība šim apnikusi. “Anton, ir zvejas sezona! Bez zivīm mājās nerādies!” dzīvesbiedre man piekodināja. Pirms ar makšķeri pār plecu kātoju uz Kristalīci, klusītiņām vēl pieklauvēju pie kaimiņa Toļika namdurvīm, uz parāda palūdzu kortelīti. Un tad itin laimīgs teciņiem vien devos prom.
Nezinu, cik ilgi tā biju dirnējis upes malā bez loma, šķiet, pat iesnaudos. Un tad piepeši pludiņš dancoja. Seklumā! Pievilku, rāvu un… izvilku mazītiņu sudraba zivteli – raudiņu. Šī lūkojās manī šķieleniski ar tādu sarkanu ačeli. Kaut kas tajā skatienā man atgādināja lauleni Antoniju. Bet varbūt tikai izlikās. Nodomāju – nu kāda jēga man tādu niecību mājās nest! Ne kaķis būs paēdis, ne Antonija apmierināta. Noņēmu raudiņu no āķa un palaidu atpakaļ brīvībā. Noskatījos vēl, kā šī ūdenī apmet loku un tad… atpeld atpakaļ, paceļ galvu virs ūdens un… skaidri un gaiši saka: “Paldies tev, Anton! Ja ko vajag, tu tik pienāc krastā un uzsauc: “Raudiņ, palīdzi man!” Trīs tavas vēlēšanās es izpildīšu.”
Pārnācu mājās bez loma tā ap pusdienlaiku. Dzīvokļa atslēgu man nebija līdzi, ilgi klauvēju. Antonija tāda saburzīta iznāca. Izprašņāja mani, bet pār slieksni nelaida. Centos šo iežēlināt ar stāstu par mazo raudiņu, kuru palaidu atpakaļ Kristalīcē. Joka pēc pastāstīju arī par zivteles solījumu izpildīt trīs manas vēlēšanās. “Nu tad ej mudīgi atpakaļ un pasaki, ka es gribu būt par… novada vadītāju vai vismaz par vietnieci!” šī pateica un aizcirta durvis man degungalā.
Godīgi sakot – apraudājos. Ēst man gribējās. Tomēr dzīvoklī lauzties neiedrošinājos, pieklauvēju atkal pie kaimiņa Toļika durvīm. Šā sieva atvēra: vīrs aizskrējis uz veikalu pēc sērkociņiem. Izlūdzos pāris eiro minerālūdenim. Un tad caur veikalu gāju uz Kristalīci atpakaļ… bēdas slīcināt. Kūkoju tur kādu brīdi kā Dieva nepieņemts, līdz tomēr izteicu sievas vēlēšanos… saviem vārdiem: “Lai jau tā Antonija mēģina apsēsties kādā no novada augstajiem krēsliem, bet lai pašā pēdējā brīdī kāds viņai to krēslu tomēr izrauj no dibenapakšas!” Raudiņa iznira no ūdeņiem. Nogrozīja galvu un teica: “Ej mierīgi mājās un pasaki sievai – būs!”
Atgriezos mājās, bet sieva arvien vēl nelaida mani iekšā. Šai tomēr negriboties valdīt novadā. Tur – pārāk liels kolektīvs un par daudz intrigu. Sievai labāk griboties sēdēt pilsētas vadības krēslā. Lai es ejot un pieprasot šādas vēlēšanās piepildījumu. Gribēju iebilst, ka jāprot kaunu, bet sieva jau bija aizvērusi durvis. Ieraduma pēc nogāju gar kaimiņa Toļika dzīvokli, pieklauvēju. Atvērās. Iznāca šā dzīvesbiedre un teica: jau no paša rīta kā gājis, tā zudis. Izlūdzos, lai kaimiņiene aizdod… cigaretēm. Tad gāju atkal caur veikalu bēdas slīcināt. Pats nezinu, kā pamodos Kristalīces krastā un burtiski izkliedzu: “Kaut tā mana Antonija tiktu pilsētas vadības krēslos, bet tiktu tur izdancināta, kā pat sapņos nav rādījies!” Un atkal raudiņa iznira un aplaimoja mani, teikdama: “Būs!”
Mājās es pārrados jau melnā tumsā. Durvis bija vaļā. Sieva jau gultā saldi krāca. Ieraduma pēc pieklauvēju pie kaimiņu durvīm, jo mana sirds nav no akmens. Uztraucos taču, vai Toļiks atradies. Šā sieva atvēra man teica, ka vīrs nesen pārradies. Izskatījies varen noguris. Kur bijis, ko darījis, nav varējis paskaidrot. Bet tagad vismaz mierīgi guļot. Ne tā kā visas iepriekšējās naktis. Novēlēdams labu nakti, pie miera devos arī pats. Un vecais minka murrādams nokantējās man akurāt sirds rajonā. I ne zivju šim vairs vajadzēja, nekā.
Otrā rītā, kad modos, sievai pielabinājos ar vārdiem: “Nu, vai ir tev vēl kādas nepiepildītas vēlēšanās? Varbūt gribi vismaz būt centra darbiniece, nu, vadītāja vai vietniece? Prasi man, ko gribi! Es nokārtošu!” Šī paskatījās manī izbrīnīta. Tad plati pasmaidīja un teica: “Ja sieviete ģimenē…, hm, un ne tikai tur joprojām spēj valdīt pār vīrieti vai pat pār vairākiem…, tad pilnībā jūtos apmierināta.”
Āmen! Viss atkal bija pavecam. Vismaz līdz nākamajai reizei. Bet, ja kas, man ir palikusi vēl viena nepiepildīta vēlēšanās.
