Edīte vēl nebija paspējusi galdā nolikt visas kārtis, kad Andris viņai jau atvēra durvis un norādīja uz izeju! Par šito gājienu tagad runā visi. Vieni saka: “Kā viņš tā varēja pret sievieti?!” Citi atkal gluži pretēji priecājas: “Pareizi darīja! Nepaklausīgas sievietes ir jāpārmāca! Andrim vispār redzamā vietā vajadzētu turēt žagaru. Par biedinājumu vēl citām ietiepīgām dāmītēm, kuras tāpat kā kamielis vai ēzelis nesapratīs, ko no viņa grib, kamēr tam nesados.”
Mana dzīvesbiedre, kura ir pavisam parasta sievele, tajā visā saskata dziļāku jēgu, jo viņa ir turku ziepju operu fane un visu, kas notiek realitātē, sasaista ar “Lielisko gadsimtu”. Apbrīnoju viņas aizrautību. Nesen viņa mani pārsteidza ar šādu jautājumu: “Anton, vai tici dvēseļu ceļošanai laikā?” Es raustīju plecus, jo tajā brīdī lasīju vietējo avīzi. Mani, ziniet, vairāk aizrauj politika, nevis ziepju gabali. Bet sieva nerimās un klāja vaļā:
“Tu neticēsi, bet man liekas, ka pavēlnieks ir piedzīvojis reinkarnāciju. Klausies, ko saku! Lieliskais Suleimans, hans, dižais reformators tagad valda mūsu vietējā kalifātā! Dienaszagļu galvas jau krīt un kritīs vēl! Tu redzēsi! Cirvis, kas neiet mežā, sarūsē. Suleimans to nepieļaus. Viņš vienmēr ir gatavs sastapties ar ienaidniekiem un sodīt tos. Un viņa galmā sievas nekad vairs nevaldīs pār vīriem. Būs viens likums un viena taisnība.”
To dzirdot, man brilles nošļuka uz deguna. “Ak, Allah!” es neviļus iesaucos. Joko mana sieva vai runā nopietni? Vai viņa ļaus man valdīt pār sevi?! “Zini, mīļā, ar to vārdu “zaglis” nemētājies! Tikai zaglis domā, ka visi citi arī ir zagļi!” es pabrīdināju lauleni.
Sapratis esmu vienu – mana cienītā tik ļoti ieiet filmā, ka nespēj iznākt ārā. Sākusi ikdienā ap galvu siet lakatu kā tāda musulmane. Internetā pasūtījusi Korānu. Saka – arī Edītei tā vajadzējis darīt. Un vajadzējis bučot pavēlniekam roku. Un arī acis kaunīgi nolaist vajadzējis, nevis tik izaicinoši skatīties tieši virsū pavēlniekam. Arī domas Edītei bijis jāpatur pie sevis, nevis jāapgrūtina ar tām pavēlnieks, tērējot viņa dārgo laiku. Kurš par to viņam samaksās?! Ja Edīte būtu ievērojusi islāma etiķeti, varbūt vēl tagad sēdētu harēmā un dejotu vēderdejas, pavēlnieku izklaidēdama, – tā man klāstīja laulātā draudzene.
“Padomā, ko tu runā! Nejauc laikmetus!” es strostēju savu cienīto. Bet viņa diemžēl arvien vēl turpina jaukties un galvenais – arī mani rauj līdzi savā fanātismā! Reizēm man pašam sajūk, un es, kurš līdz šim biju neticīgais, arvien biežāk sev jautāju: “Kas es esmu, kur es esmu?”
Murgs vai īstenība ir tas dvēseļu putenis jeb, pareizāk sakot, pārdzimšana? Bet nudien tā Edīte taču saņēma sodu līdzīgi kā Ibrahims Pašā “Lieliskajā gadsimtā”. Filmā tas notika, kad Suleimans gulēja, jo tikai tā varēja apiet likumu. Edītes gadījumā Andris rīkojās ne mazāk viltīgi. Labi gan, ka viņa vismaz ir dzīva. Bet tomēr šaitāns gatavais (arābu valodā – ienaidnieks) viņa ir! Nesenajos šīsvasaras svētkos taču padeva Andrim tik čerkstošu mikrofonu… “Saindēts!” tajā brīdī man ausī iečukstēja laulātā draudzene. Un nevar nepiekrist. Es pats savām acīm to redzēju un dzirdēju!
Vispār jau lieliskā Suleimana galma dzīve nav iedomājama bez intrigām un bez sievietēm, bez daiļām konkubīnēm. Skaidrs, ka ir jāievieš vecuma cenzs. Protams, attiecībā pret daiļo dzimumu. Un vispār kārtība būtu jāievieš harēmā. Mana sieva saka – to nevarēs paveikt tik ilgi, kamēr pie apvāršņa neparādīsies Hiremma, kura ar savu aso prātu un daiļumu spēs izlocīt vietējo politiku tā, kā gribēs, un arī Suleimanu padarīs mazliet mierīgāku. Vismaz uz laiku.
