Kad man sāk pietrūkt iedvesmas un vairs nejūtu uzrāvienu, es eju uzlādēties uz vietvalžu māju. Domes sēdes taču ir atklātas, katrs var turp doties un brīnīties par brīvu. Tur notiek tādas interesantas galda spēles! Ne viss no redzētā un dzirdētā man tā uzreiz pielec, bet galvenajos vilcienos skaidrību gūstu. Un pēc tam ir vēl, par ko galvu lauzīt un domāt. Jauki. Nu kā tas jaunais priekšsēdis prot savaldīt domes dāmas! Prieks ir skatīties. Noliek pie vietas. Tā tikai turpināt! To redzot un izjūtot, man pēdējo reizi burtiski bija sacēlies spiediens, pārnākot mājās pēc domes sēdes. Biju guvis neizsakāmu baudu un uzskatāmu piemēru, varētu pat teikt – vēlmi. Man arī sagribējās savās mājās salikt visu pa plauktiņiem, atkal būt īstam vecim. Sajutos svarīgs kekss un uz karstām pēdām visus nodiriģēju pa vietām: sievu – strādāt virtuvē, sievasmāti – ravēt dārzu, dēlu – uz veikalu pēc “džunguļa”, mazmeitu – lasīt man priekšā vietējo presi, kaķi – dežurēt pie peļu alas. Pateicu arī, ka mājas sargs Duksis turpmāk manā gultā vairs negulēs. Viņam es ierādu vietu pie ārdurvīm uz paklāja. Lai dežurē un pilda zvana pogas funkcijas! Un te nu sākās problēmas… Duksis nespēja “iebraukt” tajā, ko viņam pavēlu es, saimnieks. Aizvelku uz vietu, bet šis nolaiza man roku, izslīd no tvēriena un jau atkal guļ manā vietā! Asads gatavais! Pateicu, ka vakariņas viņam neredzēt. Mūsu diskusija ieilga. Duksis kauca, smilkstēja un pat… mēģināja man iekost rokā. Sieva uz to visu nolūrēja caur virtuves durvju pavērto šķirbu un neizturēja. Sāka raudāt un visbeidzot… ieteica man iet pie daktera. “Paldies, tā ir ideja!” biju priecīgs, uzmetu Duksim cilpu kaklā un aizvilku uz veterināro klīniku. Daktere padomāja un teica: “Te ir darīšana ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem.” Ko? Kas tie tādi? Daktere paskaidroja, ka runa ir par uzmācīgu nodošanos noteiktas kārtības ieviešanai. Tā esot diagnoze. Turklāt mana, nevis Dukša diagnoze! Kaut kas nedzirdēts! Pametu Duksi un cierēju uz mājām. Suns padevīgi vilkās pakaļ. Un tavu brīnumu! Viņš pēkšņi bija mani sapratis. Tagad guļ tikai uz paklāja pie durvīm.
