Man pietrūkst tās pašas dienas rīta. Tukšums. Pavisam tīrs. Doties projām vai aizbēgt? Bet kā tu to darīji? Gribu paturēt. Vismaz kaut daļu nojausmu…
Man pietrūkst tās pašas dienas rīta. Tukšums. Pavisam tīrs. Doties projām vai aizbēgt? Bet kā tu to darīji? Gribu paturēt. Vismaz kaut daļu nojausmu… Skan skumju laiks. Nenovēršams… Pārāk reāls, lai to nesajustu. Iedomu siltums un līdzās nav neviena. Nav laika – tu kārtējo reizi esi ceļā. Es sajūtu īstenības bezspēcību, jo nav tādas varas – apturēt tevi. Nav. Nesoli un nenes man zvaigznes. Jau neskaitāmas reizes tās ir pārvērtušās kvēlojošās oglēs. Negribu vairs apdedzināties. Mēs taču zinām, kas ir sapņi, kuri nepiepildās. Tie ir vistrauslākie. Ieraugot kāroto lietu savās plaukstās, jūtamies vīlušies – tas nav tas, ko vēlējāmies. Nekas nav tā. Mīlēt tālumā, mīlēt ārpus realitātes, mīlēt sapņos, kad neviens tevi neatņem. Tas ir tik daudz, cik mums patiesībā pieder. Patiesās jūtas beidzot patiešām ir patiesas. Un nevienam no mums nesāp. Nemaz. Arī tas ir sapnis. Labāk nevar būt.
Patrīcija
