Gulbenē jau septiņus gadus kā vienīgais futbola treneris strādā Boriss Jamkovijs. Viņš darbojas ar apskaužamu darba mīlestību, kaut arī šī nav vienīgā Borisa darbavieta. Borisa profesija ir augstas kategorijas frēzētājs.
Gulbenē jau septiņus gadus kā vienīgais futbola treneris strādā Boriss Jamkovijs. Viņš darbojas ar apskaužamu darba mīlestību, kaut arī šī nav vienīgā Borisa darbavieta.
Borisa profesija ir augstas kategorijas frēzētājs. Pašlaik B.Jamkovijs mācās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un apgūst futbola trenera specialitāti.
Darbojoties ar jaunajiem gulbeniešiem, futbola gudrībās apmācīti apmēram 200 puiši. Pašlaik pie Borisa trenējas 68 zēni. Katru gadu Gulbenes jaunie futbolisti ir izcīnījuši medaļas Latvijas “Ādas bumbas” čempionātos, bet Ziemeļaustrumu Futbola līgas jaunatnes čempionātos gandrīz visas komandas ir labāko pulkā, tādēļ gadu mijā aicināju treneri uz nelielu interviju.
– Kā sākās tava sporta dzīve? Konkrēti – futbolā?
– Manas sporta gaitas sākās uzreiz ar mīlestību pret futbola bumbu. Tas notika sešu gadu vecumā un turpinās 32 gadus. Futbols – tās ir emocijas, iespaidi, sajūtas un vienmēr jaunā apzināšana.
– Pagājušās sezonas panākumi un kļūdas.
– Panākumus neminēšu, jo to bija daudz. Žēl, ka 1988./1987.gadā dzimušo komanda Latvijas finālsacensībās neierindojās medaļnieku skaitā. Manuprāt kļūda bija mana darbošanās Ziemeļaustrumu Futbola līgas čempionātā (2.līgā), jo vienam cilvēkam nav iespējams aptvert visas komandas.
– Pozitīvās un negatīvās iezīmes Ziemeļaustrumu Futbola līgas čempionātā.
– Ļoti neapmierināts esmu ar tiesāšanas līmeni gan mūsu līgā, gan Latvijā kopumā. Sevišķi katastrofāls tas ir Latgales un Vidzemes reģionu jaunatnes līmenī. Mūsu 2.līgas komandas lielākais trūkums – nav labu spēlētāju 25 gadu vecumā. Šā vecuma cilvēki ir pievērsušies citiem sporta veidiem.
– Pretinieki – ērtie un neērtie.
– Es nešķiroju pretiniekus. Galvenais, lai manai komandai taktiskā, tehniskā un fiziskā sagatavotība būtu laba, tad uzvarēsim jebkuru pretinieku.
– Kāda ir bērnu komandas trenera darba specifika?
– Specifika ir, lai mani audzēkņi iemācītos darboties ar bumbu, kombinācijas, saprastu taktiskos uzdevumus, kā arī kļūtu par personībām gan futbolā, gan dzīvē.
– Ko Gulbenei nozīmē futbols? Kas palīdz un atbalsta?
– Visi saprot pasākumu lietderību – galvenais ir nodarbināt bērnus. Galvenais palīgs un atbalstītājs ir pilsētas dome, sadarbība notiek ar Gulbenes stadionu un tā darbiniekiem. Visiem mums ir viens mērķis. Papildu palīdzība (arī materiālā) pagaidām nav piedāvāta.
– Kā Latvijas izlases panākumi ietekmē reģionālo futbolu?
– Esmu optimists – būtu jāsaka – pozitīvi. Tomēr ir iemesls, kāpēc tā nenotiks. Ir jābūt galvastiesu pārākiem par rīdziniekiem, lai mūs ievērotu un novirzītu palīdzību. Kā mēs provincē – bez attiecīgas infrastruktūras un pēctecības, kā arī finansēm – sasniegsim labu līmeni? Neredzu iemeslu, lai Latvijas Futbola federācija reģionos ieguldītu naudu, kuru var atvēlēt lielajiem projektiem.
– Kādi ir nākotnes plāni?
– Gribētos nopietnu darbu futbolā, izvirzīt nopietnus mērķus. Tas gan nav atkarīgs tikai no trenera un bērniem. Tam nepieciešami līdzekļi. Strādāšu kā vienmēr maksimāli, iespēju robežās. Noteikti mācīšos no kļūdām.
– Kādas ir intereses ārpus futbola? Vai arī ģimenē ir iespējamā “futbolizācija”?
– Bez futbola man pats galvenais ir ģimene un viss, kas ap to griežas. Par futbolmīļiem savējos gan nevarētu nosaukt, bet par panākumiem priecājas visi.
– Ko vēl gribētu piebilst bez jau minētā?
– Būtu lieliski, ja Gulbenē strādātu arī otrs futbola treneris. Divatā produktīvāk varētu plānot treniņprocesu, būtu iesaistīti vairāk bērni (varbūt arī meitenes). Pavērtos iespēja sarīkot treniņnometnes vairākām grupām. Ar baltu skaudību uzzināju, ka Madonas sporta skolā pieņemts darbā jau otrs futbola treneris. Pēdējos gadus mēs madoniešus pastāvīgi esam uzvarējuši, bet kā būs nākotnē – nezinu.
Ļoti īpatnējs ir futbola mikroklimats Gulbenē. Mūsu spēles apmeklē daudzi skatītāji, arī bijušie futbolisti. Viņiem patīk mūsu spēle, vārdos daudzi ir gatavi palīdzēt. Tomēr biežāk dzirdamas gudras pamācības un netaktiskas replikas no cilvēkiem, kuri paši futbolā neko nav sasnieguši. Tas bieži sāp. Neņemot to vērā, esmu šīs pilsētas patriots un turpināšu tās labā darīt to, ko māku – mācīt bērniem futbola gudrības.
