“Manuprāt, sieviete sagaida, ka līdzās būs normāls vecis, kurš nedzer vai dara to normas robežās, kurš nes mājās naudu, nesit sievu, šad tad paspēlējas ar bērniem un palīdz saimniecībā,” nedaudz ķecerīgi min ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, pārspriežot sievietes, bet galvenokārt vīrieša mijiedarbību attiecībās – īpaši ģimenē. Laika gaitā veidoti, mainīti un mētāti priekšstati radījuši lielu jucekli. Tiek minēta vīrišķības krīze un pārlieku psiholoģizētais laikmets. “Mūsdienās cilvēki tik ļoti centrējušies uz sevi un smadzeņo, kā jūtas, ka tā arī “slims” var palikt. Tomēr nenoliedzami – ir vairāk informācijas un lielāka izpratne, ko nozīmē attiecību kvalitāte, kad svarīgi ne vien palikt kopā, bet gūt piepildījumu. Taču to vieglāk pateikt nekā izdarīt!» skumji secina Sandis.
Vīrišķības melnais saraksts
Senākais un stabilākais stereotips ir vīrietis mednieks – apveltīts ar varenākiem muskuļiem un lielāku miesas uzbūvi, viņš dodas iegūt pārtiku un rūpējas par drošību, kamēr sieviete sargā mājas pavardu.
“Vīrieši pēc dabas ir agresīvāki, ko skaidro ar testosterona līmeni organismā. Viņiem patīk bīstamas spēles, viņiem vajadzīgs adrenalīns, tāpēc vīrieši bieži izaicina likteni, aizmirstot, ka nav nemirstīgi. Ja rēķinām, ka mazuļi piedzimst puse meitenes un puse zēni, tad, tuvojoties 40 – 50 gadu robežai, ekstrēmais dzīvesveids un sliktie ieradumi lielu daļu vīriešu “nopļāvuši”. Domājot par vīrišķību, ir daudz piemēru, kur varētu teikt – šitā nevajag! Dzert, ātri braukt un galu galā nosisties skaitās vīrišķīgi, bet nekas labs pēc tā nepaliek – ģimene, mazi bērni, sieva, kurai vienai viss jāvelk. Pastāv arī priekšstats, ka vīrietim zināmā mērā jābūt brutālam, raupjam un nepieradinātam, tomēr, ja runājam par attiecību kvalitāti, svarīgi otru cilvēku just un sadzirdēt,” pārliecināts terapeits.
Daba, protams, veido arī daiļā dzimuma uzvedību. “Sievietes ķermenis uzbūvēts tā, lai varētu radīt bērnu. Mēneša cikls, pastāvīgās hormonu maiņas iespaido viņu. Gaidot mazuli un viņam piedzimstot, sieviete visu sevi velta bērnam. Līdzās jābūt vīrietim, kurš aizsargā un rūpējas par viņu, kamēr viņa – par bērnu. Sievietei ir ļoti svarīga šī drošības sajūta un stabilitāte,” min S.Ratnieks.
Stereotipu juceklis
Tomēr mūsdienās novērojama cīņa pret vecajiem stereotipiem – kas bija ierasts tad, vairs neder tagad, bet ko likt vietā?
“Agrāk priekšstats par dzīvi bija primitīvāks – apprecējās, dzīvoja kopā un nekur neskrēja, ja vien slogs nebija nepanesams. Vēl pirms apmēram 100 gadiem lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju mita laukos. Faktiski tā bija agrārā ekonomika, kas balstījās uz lauksaimniecību. Bija skaidrs lomu, kā arī vīriešu un sieviešu darbu sadalījums. Tagad daudzi aizgājuši uz pilsētu, mainījies tradicionālais lomu dalījums un izpratne, ko kuram vajadzētu darīt, īpaši attiecībā uz ģimenes dzīvi un bērnu audzināšanu. Kā vīrietis nedomāju, ka būtu normāli, ja vīrs uzskataītu ka viņa vienīgais devums ģimenē ir nauda. Atnākot mājās, ar to viņa pienākumi beidzas – kā kungs sēž pie televizora un prasa, kad būs vakariņas. Šāda bilde nav pievilcīga!
Mūsdienās cīnās arī pret stereotipu – sieviete māte. Tomēr, ja viņa jūtas labi, dzīvojot mājās, audzinot bērnus, palaižot viņus uz skolu, sagaidot, izvadājot uz pulciņiem un galu galā pasargājot no neirozēm, sieviete tiek iedzīta kompleksos – tu taču neesi sevi realizējusi! Starp citu, ideja, ka cilvēks realizējas darbā, nākusi no vīriešiem! Viņš jūtas apmierināts, ka darbā iet labi, bet sieviete – kad mājās viss kārtībā!” stāsta Sandis.
Attiecībās iespējams mācīties
Dzīve ik uz soļa ir attiecības, un mūsdienās svarīgi, ka tās ir kvalitatīvas. Kur lūkoties pēc piemēra? “Meitene mācās no mātes, kā sieviete izturas attiecībās ar vīrieti, savukārt zēns “kopē” no tēva. Tomēr sabiedrībā valda liela neizpratne, ko nozīmē būt vīrietim, kas rada daudz lielāku stresu nekā saprast, ko nozīmē būt sievietei. Daudzi autori norāda uz vīrišķības krīzi šajā laikmetā, un tam apakšā ir salīdzinoši nesena vēsture. Karā vīrieši tika izkauti blāķiem – bija vesela paaudze, kuru audzināja gandrīz tikai sievietes. Turklāt arī mūsdienās daudzas ģimenes ir šķirtas, tajās vīriešu nav vai arī viņi ir varmākas un alkoholiķi, no kā bērns labākajā gadījumā var iemācīties – šitā nedrīkst, bet trūkst iemaņu, kā vajadzētu,” atzīst terapeits, norādot, ka vienmēr pastāv izvēle un iespēja mācīties. “Var iemācīties klausīties, saprast vienam otru, izrādīt mīlestību un uzmanību, būt iejūtīgam.”
Dzīvot vienam – nekad!
Helmuts, laulībā teju 10 gadu: – Pirms laulībām nekādu attiecību man nebija, ja neskaita daudzu gadu laušanos aizslēgtās durvīs. Taču to nenožēloju, jo ievēroju uzskatu, ka patiesā laulība tiek noslēgta brīdī, kad pāris sāk kopdzīvi, jo – gribi vai negribi – tur saplūst arī divi gari. Līdz ar to varu vien izteikt līdzjūtību tiem, kuri, nespējot nociesties, “gadījuma laulību” jau pieredzējuši vairākkārt. Man nešķita baudāma šī jaunības brīvība un nevienam nepiederība. Dzīvojot vienam līdz pat 24 gadu vecumam, cīnījos ar izteiktu vientulības sajūtu, bet neviena sieviete nelika zaudēt galvu. Līdz brīdim, kad ieraudzīju viņu.
Tagad ar pārliecību varu teikt un arī citiem saku, tāpat kā man reiz sacīja vecāka gadagājuma cilvēki, ka vairumā gadījumu laiks pirms kāzām ir pats skaistākais – aplidošana, trīsas vēderā, neziņa, ilgas atkal un pēc iespējas ātrāk satikt savu iemīļoto. Uzreiz radās tik daudz drosmes, spēka un gribēšanas kaut ko sasniegt, censties. Pēc pusgada apprecējāmies, jo nevarēju sagaidīt, kad viņa piederēs man.
Te gan jāatzīst, ka vīrieša sapņi par ideālo sievieti galīgi nesakrīt ar to, kāda viņa pati vēlētos būt, – un noteikti ne seksa mašīna. Sievietei galvenais vispirms labas garīgās attiecības, un tam kā piedeva varētu nākt arī fiziska tuvība, jo viņa, kā zināms, mīlestību uztver ar ausīm. Savukārt vīrietis kļūdaini domā, ka labas attiecības ar sievieti varētu sākties ar labu seksu. Bērna ienākšana problēmas vai nu atrisina, vai padziļina. Pirmos gadus līdz Juliāna piedzimšanai daudz strīdējāmies, kas noēda krietnu daļu sākotnējās romantikas. Kas pie tā bija vainojams? Kā vienmēr – sīkumi.
Līdz kāzām šķita, ka esmu ļoti labs cilvēks, bet kopdzīve šo iedomu sadragāja līdz pamatiem – ar laiku ieraudzīju sevī ārkārtīgi daudz egoisma, un nācās daudzko pārdomāt. Atzīstos, ka sieva un bērni mani izaudzinājuši par citu cilvēku. Par spīti seniem strīdiem, ir tik patīkami, ka tevi mājās sagaida smaidošas būtnes, kurām es daudz nozīmēju, un viņas man – tāpat.
