Pirms gada šajā pašā laikā gulbenietes Sandas Gorbenko prātus aizņēma domas par to, kā viņu uzņems Dānijā, kurp viņa devās mācīties kā apmaiņas studente.
Pirms gada šajā pašā laikā gulbenietes Sandas Gorbenko prātus aizņēma domas par to, kā viņu uzņems Dānijā, kurp viņa devās mācīties kā apmaiņas studente. Šobrīd viņa ir atgriezusies mājās un priecājas par iespaidiem, pieredzi un lielo draugu pulku, ko guvusi.
Sanda jau sen sapņoja par iespēju mācīties citur, iepazīt vairāk citu valstu kultūru, iemācīties kādu valodu.
“Sākumā gribēju doties uz Ameriku vai Austrāliju, bet, aizbraucot uz studentu apmaiņas programmas “Youth For Understanding” Atvērto durvju dienu, mainīju savas domas. Šīs valstis ir ļoti tālu no Latvijas, mācības tur izmaksātu dārgi, un es apgūtu tikai angļu valodu, ko jau zināju. Laikam tā bija sagadīšanās – es runāju ar jauniešiem, kas ir bijuši Dānijā. Viņi bija sajūsmā par šo zemi. Teica, ka cilvēki tur ir draudzīgi un atvērti, viesģimenēs ir ģimeniska sajūta, tāpēc daudz nedomāju, bet nolēmu kārtot dokumentus, lai varētu doties ceļā. Paldies mammai un tētim, kas man neko neliedza, jo tagad es tiešām varu teikt, ka šis gads ir bijis labākais manā mūžā,” saka Sanda.
Cīnās ar ilgām pēc mājām
Uz Dāniju Sanda devās tikai uz gadu. Jauniete stāsta, ka laiks tur ritējis ļoti ātri, tādēļ viņa centusies izbaudīt katru dienu. “Ieguvu daudz draugu, arī viesģimene, kurā es dzīvoju, bija kā īsti ģimenes locekļi. Dažreiz, protams, man uznāca ilgas pēc mājām, bet es iemācījos ar tām cīnīties – aprunājos ar viesģimeni, viņi vienmēr izdomāja kaut ko interesantu, lai es aizmirstos, pavadīju laiku kopā ar draugiem. Ja esi aizņemts, tad nav laika ilgoties pēc mājām,” ir pārliecināta Sanda. Katru dienu viņa centās sazināties ar tuviniekiem ar interneta starpniecību, sūtījusi
epasta vēstules. Mājinieki Sandai stāstīja visu, kas notiek mājās, tas viņai ļoti palīdzējis, radot sajūtu, ka viņa ir bijusi mājās, pati to visu piedzīvojusi. “Redzēju, cik citiem apmaiņas studentiem ir grūti. Sapratu, ka, tikai sasniedzot visu saviem spēkiem un cenšoties īstenot mērķi, viss var izdoties. Tam es veltīju daudz laika un spēka. Jau no 5.klases zināju, ka gribu mācīties kādā citā valstī, sapņoju līdz brīdim, kamēr izdevās sapni piepildīt, meklēju sponsorus. Paldies tiem, kas mani atbalstīja gan materiāli, gan morāli, jo tas man deva lielāku enerģiju, lai pabeigtu visu iesākto. Es biju spītīga, centos nedomāt par mājām, jo zināju, ka pēc gada atgriezīšos, bet daudzi neizturēja un gada vidū aizbrauca mājās,” stāsta meitene.
Sāk pavisam citu dzīvi
Kopā ar Sandu uz Dāniju, bet katra uz savu pilsētu devās vēl divas latviešu meitenes. “Sākumā mums bija nedēļu ilga nometne studentiem, kas Dānijā ieradušies no visas pasaules. Kopā bijām apmēram 50 studenti. Domāju – ko es šeit daru, man gribas mājās, bet pamazām sadraudzējos ar citiem studentiem. Man šķita, ka sākas pavisam cita dzīve,” stāsta Sanda. Sākotnēji viņai bija grūti sākt runāt un domāt angliski, bet pēc kāda laika tas iegājās. Šobrīd Sanda jau brīvi runā dāniski. “Sākumā es dāniski nesapratu neko, varēju runāt tikai angliski. Sapratu tikai savu vārdu, pēc tam pamazām sāku saprast, ka kaut ko saka par mani. Klausījos un mēģināju minēt. Kādus divus mēnešus es runāju angliski, bet ar mani visi sarunājās dāniski, līdz brīdim, kad es pēkšņi pati sāku runāt dāniski,” atceras meitene.
Sanda dāņu jauniešiem centās iemācīt arī atsevišķas latviešu valodas frāzes. “Gandrīz visi mani dāņu draugi un paziņas bija kaut ko dzirdējuši par Latviju, bet reti kurš zināja, kur tā atrodas. Daudzi Latviju saistīja ar Eirovīzijas dziesmu konkursa finālu un zināja kaut ko par Baltijas valstīm kopumā, bet par Latviju gan ne,” stāsta Sanda.
Ģimenē – vienīgā meita
Sanda priecājas, ka viņa lieliski sapratusies ar viesģimeni. “Ģimene, kurā dzīvot Dānijā, man jau bija atrasta labu laiku pirms devos turp. Pirms aizbraukšanas sazinājos, aprunājos ar viņiem, bet tik un tā bija nedaudz neparasta sajūta, jo bija apziņa, ka būs jādzīvo svešā ģimenē, turklāt nevis kā ciemiņam, bet kā ģimenes loceklim, tomēr man nebija nekādu problēmu, galvenais iemesls tam droši vien ir tas, ka mana un dāņu ģimene ir ļoti līdzīgas,” spriež jauniete. Sandai Dānijā bija trīs jaunāki brāļi – 8, 12 un 15 gadus veci. “Arī Latvijā man ir jaunāks brālītis, tāpēc bija vieglāk saprasties. Viesbrāļus esmu iemīlējusi kā īstos brāļus. Jau no pirmās dienas viņi mani sauca par māsu un gribēja, lai es viņu vecākus saucu par mammu un tēti,” atceras Sanda.
Viņa ir priecīga, ka nav nācies saskarties ar greizsirdību. Tikai mazais brālītis sākumā esot bijis nedaudz greizsirdīgs, jo viņš vienīgais nezinājis angļu valodu, bet tieši pateicoties viņam, Sanda tik ātri apguvusi dāņu valodu. “Arī ar mammu un tēti man bija labas attiecības. Es biju vienīgā meita. Viesmamma bija priecīga, ka ir kāds, ar ko kopā iet iepirkties, uzkopt māju, gatavot ēst. Ar vecākiem bieži vien pēc vakariņām varējām stundām ilgi runāties par dažādām tēmām,” atklāj meitene.
Jaunieši Dānijā ir visbagātākie
Dānijā kopumā skolā ir jāpavada 13 gadi. 10.klase, kurā mācījās arī Sanda, bija pa vidu starp 9. un 10.klasi. “Skolēni var izvēlēties mācīties vai nemācīties 10.klasē, tomēr gandrīz visi izvēlas mācīties, tad ir vairāk laika, lai izlemtu, ko darīt nākotnē,” saka Sanda. Viņas klasē bija 40 skolēni, bet kopumā 10.klasēs bija 160 audzēkņi. Mācības Sandai notika dāņu valodā. Sākotnēji viņai nebija tik daudz mācību, jo daudz ko Sanda jau bija apguvusi te. “Man bija angļu un dāņu valoda, man deva vieglākus tekstus. Sākumā es stundās garlaikojos, zīmēju, rakstīju vēstules, bet pēc tam, kad sāku kaut ko saprast, bija interesanti,” stāsta gulbeniete.
Izrādās, gandrīz visiem dāņu jauniešiem ir darbs, jo tur skaitās pat apkaunojoši, ka vecāki dod naudu drēbēm vai izklaidēm. “Tur jaunieši saņem arī diezgan lielu bērnu pabalstu, tādēļ visi smejas, ka jaunieši tur ir visbagātākie,” klāsta Sanda. Viņa strādāt nedrīkstēja, tādēļ pēc skolas viņa gāja uz stikla veidošanas nodarbībām, dejoja, izklaidējās ar draugiem. “Dānijā jaunieši daudz rīko privātus pasākumus – dzimšanas dienas, “tusiņus”, bieži dodas kopīgi spēlēt boulingu, uz kinoteātri vai kafejnīcu,” stāsta meitene.
Labāk iepazīst sevi
Tagad, kad viņa jau ir atpakaļ Latvijā, Sandai šķiet, ka šis gads ir aizlidojis vēja spārniem. “Sevišķi ātri paskrēja otrais pusgads, bet visilgāk vilkās pēdējās trīs nedēļas. Man ātrāk gribējās to dienu, kad braukšu mājās. Kad izkāpu no lidmašīnas un mani sagaidīja mana ģimene, es pēkšņi neko nevarēju pateikt. Nespēju aptvert, ka esmu jau atpakaļ Latvijā, man šķita, ka šis gads ir izgaisis. Atgriezos mājās un sajutos tā, it kā es nekur nebūtu bijusi,” stāsta meitene. Sandas tuviniekiem bija liels pārsteigums, ka Sanda tik labi prot runāt dāniski. Savukārt pašai jaunietei sākumā bijis jocīgi – viņa domājusi angliski vai dāniski, tikai tad tulkojusi uz latviešu valodu. Šobrīd Sanda nedaudz skumst pēc dāņu draugiem un ģimenes, bet to kompensē atgriešanās dzimtenē.
“Esmu daudz ieguvusi no šī brauciena – kļuvusi daudz patstāvīgāka, jo tur manā vietā neviens neko nedarīja, esmu ieguvusi vienreizējus draugus gan Dānijā, gan arī visur citur pasaulē, tajā pašā laikā tagad skaidrāk apzinos, cik daudz man nozīmē ģimene un īsti draugi. Esmu labāk iepazinusi sevi, sapratusi, ko gribu dzīvē sasniegt. Šķiet, esmu kļuvusi arī pieaugušāka, brīvāka un atraisītāka. Apmaiņas programma ir vienreizēja iespēja jebkuram jaunietim apzināt sevi un citus, ieraudzīt pasauli, iemācīties valodu, iepazīt un pieņemt citu kultūru. Noteikti iesaku iesaistīties apmaiņas programmās. Pieredze, ko esmu guvusi, man noderēs vienmēr,” atzīst jauniete. Iespējams, arī nākamgad Sanda dosies studēt uz Dāniju, viņai ir iespēja turpināt mācības internacionālā skolā, tomēr uz visiem laikiem viņa tur nevēlētos palikt. “Man patīk Dānijā, bet es tomēr esmu latviete,” saka Sanda.
