“Zaķakāju” mājās Jaungulbenes pagastā mīt ļoti daudz zaķu, jo māju saimniekiem ir sadāvinātas dažādas figūriņas, kas izvietotas pa visu teritoriju.
“Zaķakāju” mājās Jaungulbenes pagastā mīt ļoti daudz zaķu, jo māju saimniekiem ir sadāvinātas dažādas figūriņas, kas izvietotas pa visu teritoriju. Varbūt kādā nostūrī bez saimnieces Valentīnas Stepanovas, Nikolaja Stepanova dzīvesbiedres, ziņas mīt arī kāds īsts Lieldienu zaķis, jo Lieldienās viņu mājās parasti var atrast daudz olu.
Mūsmājās gatavošanās Lieldienām sākas jau nedaudz pirms pašiem svētkiem, jo ir jāsakrāso olas. Ja mājās sabrauc daudz ciemiņu, ir vajadzīgs arī daudz olu. Olu krāsošana mūsmājās galvenokārt ir sieviešu pārziņā. Kad mazdēls bija mazāks, viņam patika krāsot olas. Olas sanāca kādas nu kuro reizi, bet tās bija pašu krāsotas. Olu krāsošanā vairāk tiek izmantoti dabiskie materiāli, lielākoties sīpolu mizas. Ar tām krāsojot, uz olām iznāk ļoti interesanti raksti.
Lieldienu brīvdienās mēs ļoti gaidām visus savus tuviniekus ciemos. Tad mums te iet ļoti jautri – sākas olu ripināšanas un sišanās kaujas, lai noskaidrotu, kuram ir stiprākā ola. Te parasti lielākie meistari ir vīrieši. Taču, kad mēs ar Nikolaju cīnāmies ar olām, viņš ne vienmēr uzvar. Ir jāmāk izvēlēties pareizā ola un jāmāk tā pareizi turēt. Dodamies arī šūpoties.
Lieldienās uz baznīcu nedodamies. Pagaidām nejūtu aicinājumu to darīt. Iespējams, pienāks vecums, kad to gribēsies darīt.
Patīkami, ka šoreiz arī brīvdienas skolā iekrīt Lieldienu laikā. Pēc svētkiem atgriežoties skolā, svinēšana vēl nedaudz turpināsies. Mazākie skolēni parasti nes uz skolu olas, un tad vēl turpinās olu kaujas un mainīšanās ar olām. Arī mēs, skolotāji, nesam olas uz skolu – gribas taču parādīt, kādas kuram ir sanākušas.
