Atmiņas par bānīti man saistās ar trīsdesmitajiem gadiem un turpinās aptuveni divdesmit gadu garumā.
Atmiņas par bānīti man saistās ar trīsdesmitajiem gadiem un turpinās aptuveni divdesmit gadu garumā.
Mazais bānītis man bijis gaidīts draugs un ceļabiedrs no agras bērnības, kad dzīvoju Madonā, bet svētkus un vasaras vadīju Kalnienā. Vidusskolas gados, kad mācījos Gulbenes komercskolā, bānītis bija nepieciešama saikne ar mājām Kalnienā, kur tēvs bija uzcēlis jaunsaimniecību. Pēc tam – sākuma darba gadus darbdienās mitinājos pie radiem Gulbenē, bet sestdienās devos uz staciju, lai bānītis mani vizinātu mājup – uz dzimto Kalnienu.
No tā laika atmiņā visskaistākie piedzīvojumi. Šos braucienus atceros ar sentimentālu mīļumu. Priecājos, ka tagadējās pašvaldības pievērš uzmanību, lai bānītis pastāvētu vēl nākamajā simtgadē.
Vēl gribu izteikt lielu lepnumu, kādu izjūtu, ieraugot Gulbenes dzelzceļa stacijas ēku. Šķiet, otras tik skaistas celtnes dzelzceļam nav visā Latvijā. Mazpilsētās, protams.
