Tu jau atkal uzrunā mani ar vientulības vārdiem. Pelnu pelēkiem. Miglā apmulsušiem. Tālumā nosalušiem.
Tu jau atkal uzrunā mani ar vientulības vārdiem. Pelnu pelēkiem. Miglā apmulsušiem. Tālumā nosalušiem.
Lai gan jūtos siltumā no tā visa pasargāta, izeju tev pretim, lai labāk tevi sadzirdētu. Puskrēslā. Rēnā vēsumā. Miklā smagumā. Krustcelēs.
Es nostājos tur, lai tevi sagaidītu. Lai uzpūstu elpu pelnos apslāpētajai liesmai un liktu tev atkal ieskatīties acīs pazudētajai cerībai. Uzplaiksnījušā ugunskura liesmu siltumā izžautu tavu skumjām pievilgušo mēteli un liktu ieelpot saldo atmiņu vīraku. Tavu gaišo domu aizvējā, aizvien pieaugošā gaismas loka atvairīts, tālums atkāptos un kliedētu biedējošo tumsas sienu. Dzirksteļu spiets uzsāktu sarunu ar tālajām zvaigznēm, starp kurām viena ir tavējā.
Vai pamanīji – tevis radītajā gaismas lokā tu vairs neesi viens.
