Globalizācijas laikmetā mēs gandrīz visi esam gājēji kā senatnē sauca kalpus: iet un nāk, nāk un iet. Caurstaigātāji. Dzīve spiež aut kājas, doties peļņā uz īsāku laiku vai pavisam, pamest mājas, pamest novadu, Latviju. Distancējoties no emocijām, nākas atzīt: maināmies paši līdz ar vidi un mainās arī Gulbene, novads, jo mainās cilvēki. Par šo procesu katram ir savs viedoklis. Saka, ka asins pārliešana esot veselīga. Bet man prātā palikuši pirms 15 gadiem mūžībā aizgājušās skolotājas Olgas Krievas vārdi: “Gulbenē jau īsto gulbeniešu nemaz nav. Es viena pati!” Un viņas ironiski sacītajos vārdos lielā mērā bija patiesība. Gulbene ir tipiska gājēju vieta. Sevišķi, kad ir runa par lieliem amatiem. Vienmēr tajos sēdējuši gājēji. Un tā ir bijis visos laikos, bet tieši šobrīd te vērojams kas vēl neredzēts: kā nebijušas izšķīst iedibinātās tradīcijas, kolektīvi, te bez sāls tiek apēsti formālie un neformālie līderi, te neciena veco paaudzi, noliedz pieredzi, nopeļ labi paveikto un noniecina kā nederīgu, te baltu pataisa par melnu un visiem ir vienalga. Lūk, tik skarbas manī ir pārdomas šajā adventes laikā, kas ir vairāk dubļains nekā balts. Katra vieta sākas ar kultūru, ar identitātes meklējumiem, atrašanu, noturēšanu. Ar sakņu cildināšanu. Pati būdama gājēja (mana dzimtā vieta ir Lizums), Gulbenē tomēr esmu jau ilgāk nekā 50 gadus. Pametot skatu atpakaļ, neredzu neko citu kā vien mūziķus Austru un Donātu Veikšānus, Kokaru dzimtas atvasi Uldi Kokaru, Guntaru Eniku, Edgaru Mārtinsonu, teatrāļus Pēteri Sūci, jau minēto O.Krievu, Inesi Stalidzāni, Edīti Siļķēnu, mākslinieci Sandru Dikmani, grāmatu krājējas un Dzejas dienu tradīcijas iedibinātājas Laimu Lupiķi, Ivetu Krūmiņu, vēsturniekus Juri un Irīnu Zeibārtus, Līviju un Pēteri Liepas, Aivaru Začu, deju pedagogus Ivu un Kārli Ventus, Edīti Ķikusti, garīdzniekus Vjačeslavu Bogdanovu, Hariju Grigolu, pilsētas un novada patriotu un vadītāju Nikolaju Stepanovu. Viņi bija un ir manas autoritātes – Gulbenes patiesie līderi, gara uzturētāji, gaismas kareivji! Arī viņi savā dzīvē un Gulbenes biogrāfijā ir bijuši gājēji. Un vienlaikus ir palicēji. Arī tie, kuri tagad turpina dzīvi un darbošanos ārpus šā novada. Arī tie, kuru vairs nav šajā saulē. Laikam jau profesionalitāte bez entuziasma nav neko vērta. Tāpat arī ieceres un sasniegumi bez cieņas, bez tradīciju un cilvēku pazīšanas un novērtēšanas.
