Normunds Baranovs: notikumi Ukrainā – atgādinājums mums
Ar katru gadu tradicionālais Lāčplēša dienas gājiens Gulbenē pulcē arvien vairāk cilvēku. Ar svecēm un lāpām rokās gulbenieši Lāčplēša dienā devās uz Brīvības pieminekli.
Uzrunājot klātesošos pie Brīvības pieminekļa, Gulbenes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andis Caunītis atgādināja, ka esam atnākuši uz Gulbenes vēsturisko centru, uz Brīvības pieminekli, lai godinātu un cieņā turētu tos Latvijas Brīvības cīnītājus, kas tālajā 1919.gadā cīnījās par jaunizveidoto Latviju, par mūsu brīvību, neatkarību. A.Caunītis novēlēja ikdienā mīlēt savu Latviju, būt drosmīgiem un varonīgiem vajadzības brīdī, kā arī dziļā cieņā godāt tos karavīrus, kas cīnījās par mūsu Latvijas neatkarību.
Uzrunā tika pieminēts angļu laikraksts “Times”. “Es tēvu zemei noliecos” – tā mūsu brīvības cīņu uzvaru pār Bermonta armiju nodēvēja “Times”, kura ievadrakstā 1919.gada beigās bija teikts, ka divu miljonu tauta izcīnīja savu patstāvību, var teikt, kailām rokām, padzenot no Rīgas un Kurzemes labi bruņoto vācu un krievu armiju. Tautai, kas ar tādu mīlestību pieķērusies savai dzimtajai zemei, neviens upuris nav bijis par lielu, lai aizstāvētu savu neatkarību, pelna apbrīnošanu. Tai pamatā ir garīgs spēks, varonība. Par to liecina šīs brīvības cīņas, kurām vēsturē nav citu piemēru. Tās ir leģendāras. Apliecinot savu cieņu Latvijas tautai, mēs neatrodam izteiksmīgāku vārdu, lai apzīmētu notikušo Baltijas jūras piekrastē – brīnums.
Gulbenes Zemessardzes 25.kājnieku bataljona komandieris Normunds Baranovs savā uzrunā pie Brīvības pieminekļa uzsvēra, ka Lāčplēša dienā esam pulcējušies, lai godinātu tos drosmīgos Latvijas karavīrus, kuri pirms 95 gadiem izcīnīja mūsu valsts neatkarību. “Mums neviens neuzdāvināja mūsu neatkarību, tā tika izcīnīta sīvās kaujās. Tieši šajās dienās Bermonta karaspēks tika patriekts no Rīgas, un tas sekmēja turpmāk atbrīvoties no mūsu tautai naidīgajiem spēkiem visā Latvijā,” teica N.Baranovs. Šodien pēc 95 gadiem mēs esam brīva neatkarīga valsts. Mums ir sava armija, un mēs jau desmit gadus esam pasaules stiprākās militārās organizācijas NATO sastāvdaļa. Mūsu karavīri un zemessargi kopā ar mūsu sabiedrotajiem ir pildījuši un pilda dažādus militāros uzdevumus vairākās starptautiskajās operācijās. Mūsu karavīri un zemessargi regulāri piedalās militārajās mācībās gan Latvijā, gan ārpus tās. “Ar katru gadu mēs esam labāk apmācīti, labāk ekipēti un kaujas spējīgāki. Diemžēl šodien es nevaru nepieminēt notikumus Ukrainas austrumos, kur dienu no dienas notiek sīvas kaujas. Tas ir tiešs un stingrs atgādinājums mums visiem, ka neatkarīga valsts nav pašsaprotama. Mums ir jābūt gudriem un stipriem, lai brīdī, kad būs nepieciešams, mēs spētu aizsargāt mūsu valsti un nosargāt neatkarību, ko izcīnīja mūsu senči. Ļoti zīmīgi, ka neatkarības cīņu sākumā 1918.gada decembrī Latvijā bija vien 220 vīri, kas bija gatavi cīnīties par mūsu valsts neatkarību, bet pēc pusotra gada pēc neatkarības cīņu beigām Latvijas armija bija 76 tūkstošu vīru liela un stipra. Tātad izšķirošos brīžos mēs vienmēr spējam sanākt kopā, vienoties kopīgiem mērķiem un gūt panākumus, tādēļ novēlu, lai mums visiem būtu tāda pārliecība un degsme kā Latvijas brīvības cīnītājiem pirms 95 gadiem,” teica N.Baranovs.
Ludmila Kramiņa gājienā devās kopā ar vīru un bērniem. “Man patika sveču un lāpu izgaismotais ceļš,” saka L.Kramiņa. Ejot visiem kopā gājienā un redzot sveču un lāpu liesmas, varējis sajust latviešu vienotību. Savukārt, klausoties uzrunas pie Brīvības pieminekļa, paticis, ka tika atgādināti vēsturiskie fakti. Uzrunas un mūzika pie Brīvības pieminekļa aizķērusi viņas sirdi. “Parasti man svētku sajūta ir tikai vienu reizi gadā – Ziemassvētkos, bet šogad svētku sajūtu izjutu arī Lāčplēša dienā,” atzīst L.Kramiņa.
Savukārt Velga Boldāne “Dzirkstelei” stāsta, ka, pateicoties bērnudārza audzinātājai Modrītei Stepānei, kura bērniem māca un stāsta par patriotismu, viņas bērni, kuri jau tagad mācās skolā, vīrs un šogad arī viņa pati dodas lāpu gājienā. “Bija ļoti jauki. Kopā būšanas sajūta parādīja to, ka patriotisms mūsos dzīvo,” saka V.Boldāne.
