Beļaviete Baiba Upīte: “Gribas, lai atmiņas un vēsture nepazūd.”
Beļaviete Baiba Upīte šķetina atmiņu kamolu. Viņa vēlas, lai dzīvesstāsti par mūsu tautas varoņiem, tajā skaitā arī par Arvīdu Zaķi, nepazūd kaut kur nebūtībā, lai tie “dzīvo” starp mums, lai jaunā paaudze zina, kā dzīvoja viņu senči, kuri visdārgāko, kas viņiem ir, proti, dzīvību, atdeva par brīvību.
B.Upīte stāsta, ka Galgauskas “Niperos” dzīvoja Zaķu ģimene, kurā no trim dēliem dzīvs bija palicis tikai Kārlis (1869-1948). Viņš izauga par īstu, spēcīgu latviešu saimnieku ar ticību sirdī un darba tikumu, kas iemācīja mīlēt dzimto zemi.
Kārlis savās mājās ieveda saimnieci Emīliju Tilgasi, kurai arī bija līdzīgi dzīves principi. 1892.gadā viņi salaulājās Gulbenes luterāņu baznīcā. Pāri saimnieciskajām rūpēm vienmēr bija gara spēks un intelekts, kas palīdzēja izprast, kas ir dzimtene un brīvība. Ar šo domu 1893.gadā viņiem piedzima gaidītais dēls Arvīds Zaķis. Dzīve ritēja darbā un saticībā. Dēls bija gudrs, labestīgs un mērķtiecīgs, bet dzīvē nāca pagrieziens, kas pārvērta visas cerības citā virzienā.
Arvīdu iesauca Krievijas armijā 1915.gada septembrī, iedalīts Lietuvas gvardu pulkā. Piedalījies kaujās Austrijas frontē, pie Koveļas un citur. 1917.gada pavasarī pārcelts uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku. Beidzis ložmetējnieku mācību komandu, sasniedzis jaunākā apakšvirsnieka pakāpi. Latvijas armijā iesaukts 1919.gada 10.jūnijā Vecgulbenē, no vietējās apsardzības rotas pārcelts uz Latgales partizānu pulku, piedalījies Latgales atbrīvošanā.
1920.gada 4.aprīlī izlūkgājienā Pustojes-Voskreseņijes sādžas rajonā, kad izlūku nodaļa sadūrās ar pretinieka pārspēku un iekļuva apšaudē, A.Zaķis pirmais devās uz priekšu un ieņēma vienu no sādžas mājām, tur sagūstīja četrus sarkanarmiešus un piespieda ienaidniekus bēgt.
Atvaļināts 1921.gada 30.janvārī. 2. pasaules kara laikā bija Galgauskas pagasta vecākais, pēc kara nacionālais partizāns. 1948.gada pavasarī nokļuvis čekistu ielenkumā.
Publicists Artūrs Snips savā grāmatā “Klejojumi” stāsta, ka A.Zaķis bija savu savrupu dzīvi dzīvojošs cilvēks. Pēc krievu atkārtotas ienākšanas aizgāja pie nacionālajiem partizāniem un slēpās meža blindāžā. Kādu reizi, kad sieva Milda nesa no Kropes veikala ēdamo, viņu izsekoja čekas cilvēki un blindāžu aplenca. A.Zaķis krita pašā kaujas sākumā. Milda viena ilgi cīnījās un, kā ļaudis stāsta, esot apšāvusi vai pusrotu čekistu. Kritušie ar mašīnām vesti projām. Tam varētu ticēt, jo “sarkanie” viņiem abiem izrādīja “īpašu godu”, divas dienas nošautā ģimene gulējusi uz ielas pie čekas mājas Gulbenē. Līķus “nkvedešņiki” esot dusmās spārdījuši, lai arī Milda bija astotajā grūtniecības mēnesī. Pēc tam abus apraka grantsbedrēs. Klīst nostāsts, ka Zaķu ģimenes aprakšanas dienā “Niperu” bērzos iespēris zibens. Piecdesmito gadu beigās no viņu mājām nebija palicis pat ne vraks.
B.Upīte stāsta, ka tad, kad A.Zaķis nonācis ar sievu aplenkumā, bijusi apšaude, kad munīcijas pietrūcis, viņš nošāvis sievu un pats sevi, jo bija teicis, ka dzīvs čekistiem nekad rokās nedošoties, jo zinot, ko tas nozīmējot. “Viņa kapa vieta nav zināma. Bet piemiņas vieta mums ir Gulbenes vecajos kapos, kur ir viņa dzimtas kapi. Tur guļ viņa tēva brāļi, māte, tēvs. Piemiņas vieta ir pie vecākiem, tur mēs aizejam, aizdedzinot viņa dvēselei sveci,” saka B.Upīte.
Uzziņai
Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 37 karavīri, kas dzimuši bijušajā Gulbenes rajona teritorijā. Vēl 9 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri ir vēlāk dzīvojuši vai darbojušies bijušajā Gulbenes rajonā.
Aicina atsaukties
Arvīda Zaķa radinieki lūdz atsaukties cilvēkus, kam ir kādas liecības vai fakti par viņu vai viņa dzimtu, zvanot pa tālruni 26325750.
