Pagājušā gada nogalē labklājības ministrs Jānis Reirs par kvalitatīvu, godprātīgu, profesionālu un ilggadēju darbu sociālās aprūpes jomā pasniedza Ministru kabineta Atzinības rakstu valsts sociālās aprūpes centra “Latgale” filiāles “Litene” vadītājam Jānim Kļaviņam. Atzinības raksta saņēmējs nozarē strādā vairākus gadu desmitus. Savu karjeru viņš sācis kā vienkāršs darbinieks, bet godprātīgā un pašaizliedzīgā attieksme pret saviem pienākumiem ir ļāvusi viņam kļūt par atzītu autoritāti savā kolektīvā. J.Reirs pauda gandarījumu, ka daudz paveikts iestādes personāla saliedēšanā un uzkrātā pieredze tiek nodota arī citiem.
Viss sākās ar traktoru
“Esmu dzimis un audzis Litenē. Līdz šim man mūžā ir bijušas tikai divas darbavietas – bijušais sovhozs “Litene” un, kā ikdienā sakām, pansionāts “Litene”. Tāda ir visa mana īsā biogrāfija. Ministru kabineta Atzinības raksts bija negaidīts, bet patīkams pārsteigums,” saka Jānis. “Pēc dienesta Padomju armijā strādāju padomju saimniecībā “Litene” par traktoristu. Tolaik pat prātā nevarēja ienākt, ka nākotnē es varētu kļūt par kādas iestādes vadītāju. Atceros, bija 1982.gada augusts. Litenes pansionātā par direktoru strādāja godājams vīrs – Aldonis Erics. Pansionātam bija liela palīgsaimniecība, kurā vajadzēja traktoristu. Izmantoju brīvo pusdienlaika stundu saimniecībā un atbraucu uz pansionātu. Direktors izteica darba piedāvājumu, to pieņēmu. Septembra vidū jau strādāju pansionāta palīgsaimniecībā, kas pastāvēja līdz 1999.gadam. Tad to likvidējām, jo vairs nebija paredzēts valsts finansējums. Bija jāpāriet tikai uz pašfinansēšanos. Tas radīja problēmas, jo nebija arī zemes. Latvijas otrās neatkarības gados saimnieki atguva savus īpašumus. Padomju gados pansionāta palīgsaimniecībai bija 28 hektāri aramzemes un pļavas. Vairs nebija arī tik plašu iespēju saražot pašiem savu produkciju, tāpēc ar lielām sāpēm palīgsaimniecību likvidējām. Govis pārdevām, cūkas nokāvām un apēdām. Toties tagad izklaidei un pašu priekam ir tikai divi poniji, kas pie mums nonāca no Allažiem, kur tika likvidēta līdzīga centra filiāle,” stāsta Jānis.
Pēc pieciem par traktoristu nostrādātajiem gadiem A.Erics, redzot, ar kādu atbildību Jānis izturas pret saviem darba pienākumiem, ļāvis pakāpties pa karjeras kāpnēm, ieceļot viņu par savu vietnieku. “No tā brīža tad nu arī sākās mana kā vadītāja karjera. Tolaik biju jaunāks, kustīgāks, dzīvīgāks, lai gan tagad arī neesmu tikai mierā sēdētājs. Aldonis tā arī teica, ka esmu jauns, ka ir iespējas arī mācīties, tad kāpēc jāpaliek tikai par vienkāršā darba darītāju. Viņš mani iedrošināja un daudz palīdzēja, kā arī ļāva pašam pieņemt savus lēmumus. Daudz no viņa tiku mācījies. Pēc septiņiem gadiem tiku apstiprināts par vadītāju.”
Jānis atzīst, ka neesot viegli sevi raksturot kā vadītāju. “Es vienmēr cenšos uzklausīt cilvēku domas, nevis uzspiest tikai savu pārliecību. Pieņemu arī man adresētos aizrādījums, ja esmu kļūdījies. Protu cilvēkiem atvainoties, ja esmu ar kādu vārdu pāršāvis pār strīpu. Spēju būt arī dusmīgs. Ne reizi vien ir gadījies, ka ar plaukstu uzsitu pa galdu, sakot: “Nu, vienreiz pietiek!” Galvenais – ir jābūt taisnīgam,” uzskata Jānis.
Varējām pieņemt patstāvīgākus lēmumus
Vadītājs uzskata – pirms sociālās aprūpes centrs “Litene” kļuvis par filiāli, bijusi daudz lielāka iespēja pašiem pieņemt konkrētus lēmumu, salīdzinoši operatīvāka bijusi arī finansējuma piesaiste konkrētas ieceres īstenošanai dzīvē. Tagad viss ir jāsaskaņo ar valsts aprūpes centra “Latgale” vadību, bet tas prasa salīdzinoši vairāk laika. Stingri ir jāpilda ne tikai centra, bet arī Labklājības ministrijas sociālajai aprūpei diktētie uzdevumi.
“Jau pagājušajā gadā arī mūsu filiāle iesaistījās projektā par mūsu klientu iespējamo izmitināšanu ārpus filiāles telpām, tāpēc daudz tiekamies ar pašvaldībām, lai risinātu šo jautājumu. Šādu klientu nav skaitliski daudz, tomēr ir. Starp viņiem ir arī tādi, kas paši izsaka šādu vēlēšanos. Pašvaldības pret šādu iespēju pagaidām ir visai piesardzīgas, jo tām nav finansējuma, nav brīvo dzīvokļu. Šis process nav vienkāršs, jo tas cilvēks, kurš izies no mūsu filiāles un nonāks konkrētajā pašvaldībā, tai būs gluži kā no jauna piedzimis. Viņam būs vajadzīgas ne tikai dzīvošanai piemērotas telpas, bet arī mēbeles un iespēja strādāt. Pašvaldības jau arī nav kā valsts uzņēmumi, kādi bija sovhozi un kolhozi. “Litenes” filiālē šobrīd ir izvērtēti 17 klienti, kuri varētu dzīvot patstāvīgi, bet viņiem pašiem tas ir jāvēlas. Esmu bijis pieredzes braucienos uz tā sauktās vecās Eiropas valstīm, kurās šādu valsts uzturētu aprūpes iestāžu gandrīz vairs nav. Tās uztur pašvaldības. Saprotošākie un aktīvākie šo centru klienti tiek maksimāli iesaistīti sabiedrībā. Francijā man bija iespēja būt restorānā, kurā strādā tikai šādi klienti. Pie mums vēl ir padomju laika uzskats, ka tādiem cilvēkiem, kādi ir mūsu klienti, jāatrodas pansionātos valsts apgādībā. Tā uzskata arī pašvaldības, jo tad tām nav vairs nekādu problēmu. Zinu, ka arī Gulbenes novadā ir mūsu filiāles klienti, kuri dzīvo un strādā patstāvīgi. Viņi ir jāradina pie domas, ka nu ir jāstrādā un par sevi jāgādā pašam. Te daudzi ir pieraduši, ka viņam viss pienākas,” stāsta Jānis.
Veidojas darbinieku-veterānu kolektīvs
Filiāles “Litene” kolektīvu veido darbinieki, kuri te strādā jau daudzus gadus, tāpēc vadītājs bilst, ka esot gandrīz vai veterānu kolektīvs. Ja kāds no ilgi strādājošajiem dodas pelnītā atpūtā vai pat aizbrauc no Latvijas, viņa vietā rast jaunus darbiniekus neesot viegli. “Nupat arī viena mūsu darbiniece ir pieņēmusi lēmumu braukt strādāt uz ārzemēm. Protams, tiem, kas te strādā, ir garantēts darbs un darba alga, kas nekādā gadījumā nav salīdzināma ar to, ko iespējams nopelnīt, strādājot ārzemēs. Es saprotu īpaši gados jaunus cilvēkus, ka viņi grib labi dzīvot šodien, nevis pēc desmit gadiem. Ir cilvēki pat ar zināšanām sociālajā aprūpē, kuri pamēģina pie mums strādāt, bet saprot, ka šis darbs nav viņiem pa spēkam. Protams, viegli nav,” atzīst vadītājs, saprotot, ka filiāle ir vienīgā darba iespēju zeme tieši Litenes pagasta cilvēkiem.
Ar gandarījumu viņš stāsta, ka ar katru gadu palielinoties to cilvēku skaits, kuri brīvprātīgi iesaistās dažādos labdarības pasākumos. “Rudenī pie mums bija atbraucis cilvēks no Rīgas, kurš kopā ar klientiem zīmēja un darbojās virtuvē. Bieži viesi pie mums ir skolas. Arī mēs paši daudz vairāk parādāmies sabiedrībā, kur tiekam pieņemti, lai gan vismaz pagaidām vēl ir daudz cilvēku, kuri no mūsu klientiem izvairās un pat baidās. Bet viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Ja arī klientu tuvinieki mainītu savu domāšanu, iespējams, šādu aprūpes centru arī nevajadzētu,” domā Jānis.
Viņš bilst, ka darba dienai beidzoties, nevar nedomāt par darbu. Rosoties savās mājās “Palejas”, palaikam domas atgriežoties pie kāda no darba jautājumiem, piemēram, kā nojaukt veco ūdenstorni, kā labāk sakārtot mūžībā aizgājušo klientu izvadīšanas nelielo ēku un citu.
Jānis uzskata, ka daudz vieglāk būtu strādāt, ja būtu vairāk skaidrības. “Vienu reizi par visām reizēm vajadzētu konkrēti nospraust skaidrus un reālus nākotnes plānus, nevis tikai dzīvot no vienas reorganizācijas līdz otrai, no viena kadru samazinājuma līdz otram. Cilvēkiem bieži vien tā rezultātā rodas čemodāna sajūta. Tas nav labākais risinājums, jo nenotur darbinieku. Tomēr esam Eiropas valsts un ir jādomā par darba atalgojumu cilvēkiem. Es nerunāju par administrāciju, bet par mazāk atalgotajiem darbiniekiem. Ar minimālo algu, protams, var kaut kā izdzīvot, bet, ja mūsu valdības slāņi spēj sev algas pacelt par vairākiem simtiem latu, tad kāpēc nedomājam par tautu, kurai jābūt mierā ar pieciem, desmit latiem.”
Kaut kas jāatstāj saviem pēctečiem
No darba brīvajā laikā Jānis turpina pilnveidot savu māju, tāpēc jokojot bilst, ka saviem pēctečiem arī kaut kas jāatstāj. Viņš nekad nav domājis, ka kādreiz varētu pamest dzimto Liteni, lai gan savulaik saņēmis piedāvājumu palikt virsdienestā aiz Polārā loka, tad jau trīsdesmit sešu gadu vecumā varētu doties pensijā. “Esmu arī aktīvs un ļoti kaislīgs mednieks. Šo vaļasprieku var kāds nosodīt, bet medniekiem ir jāievēro stingri noteikumi. Uzskatu, labāk, lai mans vecākais dēls Edgars iet medībās, nekā nodarbojas ar kaut ko sliktu. Viņam bija tikai pieci gadi, kad jau brauca man līdzi uz mežu. Abi sēdējām tornī uz gaidi, cīnījāmies ar odiem un vērojām dzīvniekus. Astoņu gadu vecumā Edgars jau nāca medībās par dzinēju. Nu jau viņš otro sezonu ir pilntiesīgs mednieks. Pirmajā medību dienā vienā mastā dēls nošāva vienu, otrā mastā – vēl divus aļņus. Es acis vien iepletu. Vispār jau esmu stingrs tēvs, sak, ja nepildīsi, ko saku, tad… Varbūt nav labi būt stingram, bet, kā jau iepriekš teicu, man nav problēmu atvainoties. Arī dēliem.“
Par Jāni Kļaviņu
1982.gadā sācis strādāt Litenes pansionātā par traktoristu.
1987.gadā paaugstināts amatā par pansionāta direktora vietnieku.
Kopš 1994.gada ir šīs iestādes vadītājs.
Ir mednieks kopš 1979.gada mednieku klubā “Litene”.
Trīs bērni: Jana, Edgars un Edvards.
Fakti
1953.gadā šī iestāde savu darbību uzsāka kā Litenes invalīdu nams.
1997.gadā, pārejot Labklājības ministrijas pārziņā, pansionāts pārdēvēts par specializēto valsts sociālās aprūpes centru „Litene”.
2004.gadā nosaukts par sociālās aprūpes centru „Litene”.
2010.gadā, apvienojot vairākus aprūpes centrus, iestāde ieguva nosaukumu – valsts sociālās aprūpes centra „Latgale” filiāle „Litene”.
2011.gadā filiālē ,,Litene” izbūvē rehabilitācijas centru.
Šobrīd filiālē ir 260 klienti.
Strādā 136 darbinieki.
