Vai šajos sarežģītajos laikos cilvēki pietiekami daudz pievērš uzmanību savai veselībai un vai ikdienas darbā nav jāsaskaras ar pacientiem, kam jau ir ielaistas slimības, ģimenes ārste Marita Luika atbild apstiprinoši.
Daktere arī piebilst, ka cilvēki ir kļuvuši depresīvi un daudz slimību rodas uz nervu pamata, piemēram, galvassāpes, muguras sāpes, vēdersāpes, arī sirdssāpes. „Paskatoties uz cilvēku, uzreiz pat nav iespējams pateikt slimošanas iemeslu un ir jāveic izmeklējumi. Tomēr, gadiem ejot un iegūstot pieredzi, sāc saprast cilvēku un analizēt arī no psiholoģiskā viedokļa, kas slēpjas šai slimībai apakšā. Cilvēks jau nekad, atnākot pie ārsta, nesaka, ka viņam ir milzīgs stress, ka viņam ģimenē neveicas, tas no cilvēka ir jāizvelk ar vilkšanu. Tomēr var jau redzēt, ka cilvēks sēž neparastā pozā, arī pēc tā, kā viņš runā, var nojaust, ka viņš neizstāsta visu patiesību,” saka M.Luika.
– Tātad dakterim ir jābūt arī labam psihologam?
– Tieši tā. Manuprāt, dakteris vispār ir daudzu profesiju sakopojums. Viņam ir jābūt gan māksliniekam, gan psihologam, gan filozofam, protams, ir jābūt arī labam sava amata meistaram. Tāpēc jau mēs arī visu mūžu mācāmies, jo viss attīstās un iet uz priekšu.
Jaunībā es, piemēram, domāju, ka nekad nevarēšu strādāt ar veciem cilvēkiem, bet arvien vairāk es cenšos saprast, iedziļināties vecajos cilvēkos. Citreiz atnāk veca tantīte, aprunājas un viņai pat nevajag medikamentus. Bet skumji, ka ir jauni cilvēki, kas vispār par sevi neliekas ne zinis. Es viņiem cenšos ieskaidrot, ka ir jārūpējas par sevi, bet viņi neņem galvā. Un tā es atkal un atkal stāstu, bet cilvēks nesaprot. Patiesību sakot, cilvēks ir slinks pēc dabas un tikai tad, kad jau būs slikti, viņš sāks kaut ko darīt. Mēdzu sarāt savus pacientus, bet arī paslavēju. Lieku kāpt arī uz svariem. Gribu, lai cilvēks pilnvērtīgi nodzīvo līdz sirmam vecumam. Varbūt es reizēm pasaku arī kaut ko nežēlīgu, taču nereti čivināšana nepalīdz, bet skarbāki vārdi liek aizdomāties.
– Kad cilvēkam noteikti vajadzētu doties pie ārsta?
– Kādā lekcijā viens kardiologs teica: „Dievs mūs brīdina trīs reizes. Divreiz piesit pa koku, trešo reizi – pa vāku.” Man patika šis teiciens. Pie ārsta ir jāiet, kad piesit pirmo reizi, nevis jādomā – ai, gan jau pāries! Varbūt pat vajadzētu vienreiz gadā apmeklēt ārstu, arī tad, kad tev nekas nekait. Tas ir jādara sava sirdsmiera labad. Domāju, ka katrs strādājošs cilvēks var atļauties veikt analīzes, noteikt holesterīna līmeni, cukura līmeni. Ja pirms pāris gadiem man bija tikai pāris diabēta slimnieki un tad tagad viņu jau ir diezgan daudz. Diabēta slimnieku skaits, turklāt tieši otrā tipa, Latvijā ir ļoti palielinājies.
– Kādas vēl šobrīd ir raksturīgākās slimības?
– Mūsu dzīvesveids ietekmē dažādas slimības, kas saistītas, piemēram, ar aptaukošanos, ar mazkustīgumu, ar nepareizu ēšanu. Vairāk uzmanības vajag pievērst veselīgam dzīvesveidam. Man patīk Ziņģītes rīvēšanās metode. Man ir grūti intensīvi nodarboties ar sportu, bet no rītiem es rīvējos. Sākumā neticēju, ka tas var līdzēt, bet, kad pati to sāku darīt, jutu, ka ir tāds spēku pieplūdums, ka pietiek visai dienai. Patiesībā tik maz vajag, lai cilvēks sevi uzturētu labā fiziskā un psihiskā formā. Vajag mēģināt ne tik ļoti stresot. Kāpēc gan stresot, ja tāpat neko nevar mainīt. Daudzi cilvēki skatās šausmīgās ziņas, lamā visu pasauli, slīgst depresijā – viņos ir tik daudz negatīvu emociju. Bet tajā pašā laikā taču var doties pastaigāties, vērot dabu, neuzkrāt negatīvās emocijas sevī.
Veselīgs dzīvesveids tiek popularizēts par maz. Televīzijā tikai tiek reklamētas dažādas tabletes, bet medicīnā vispirms ir profilakse, pēc tam – ārstēšana. Mums Latvijā gan notiek otrādi – vispirms ārstējas, pēc tam nodarbojas ar profilaksi.
Arī ēst vajag veselīgi. Vajag iedziļināties un skatīties, ko pērc, nevis ēst visu pēc kārtas. Jaunajām māmiņām parasti saku, lai nepērk pārtikas preces, kurās ir “E burti”, – kāpēc bērns ir jāindē kopš mazām dienām? Genofonds mums jau tāpat ir kļuvis krietni vājāks. Man, piemēram, ir arī pacienti jaunieši, kuriem jau ir vecu cilvēku slimības. Jā, katrs cilvēks ir citādāks. Genētisko informāciju mēs, protams, nevaram izmainīt, bet visu pārējo mainīt varam. Un ir jāpievērš uzmanība jau pirmajiem simptomiem – uzreiz ir jāvēršas pie ārsta. Prieks, ka pēdējā laikā savai veselībai daudz vairāk uzmanības pievērš maznodrošinātie. Viņi tagad saņem atvieglojumus no valsts un beidzot sāk ārstēties, beidzot kaut ko sāk darīt sev.
– Vai vispār, jūsuprāt, tas ir normāli, ka cilvēkiem mūsu valstī nav naudas, lai aizietu pie ārsta?
– Tas nav normāli. Un cik pareizi ir tas, ka valstī tiek pieņemts lēmums palielināt pensionēšanās vecumu, ja ap 65 gadiem 20 procenti cilvēku vairs nevar koncentrēties darbam? Un kāda mums vispār valstī ir dzīvildze? Cik daudz cilvēku nodzīvo līdz pensijas vecumam?
– Ģimenes ārstiem pārmet, ka netiek rakstīti nosūtījumi pie speciālistiem.
– Ģimenes ārstu modelis nav slikts. Visi tikai saka, ka ģimenes ārsti ir tādi un šādi, bet cik daudz uz ģimenes ārstu pleciem ir novelts? Es, protams, nesaku, ka ārstēšu visus pēc kārtas – neesmu tik gudra, bet, ja saprotu, ka es varu izārstēt, piemēram, strutainu konjunktivītu vai iesnas, kāpēc man ir jāsūta pacients pie speciālista? Sūtu tad, kad es nevaru tikt galā. Ja es zinu, ka cilvēkam ir problēmas, nekad neliedzu nosūtījumu. Un neticu, ka kāds cits ģimenes ārsts to dara. Mums no tā nav nekāda labuma. Ir izveidojies tāds jocīgs mīts, ka mēs esam tie sliktie, mēs esam vainīgi pie ielaistajiem gadījumiem, bet cilvēks taču pie ārsta jau arī var atnākt ar ielaistu slimību. Un mediķi nevar būt atbildīgi par katra cilvēka dzīvību, ja viņš nav atnācis pie daktera vai ir atnācis novēloti, kad neko vairs nevar izdarīt. Katram cilvēkam ir jāatbild par savu veselību pašam. Ja viņš nav reaģējis uz ārsta norādījumiem, tas paliek uz viņa paša sirdsapziņas.
– Ļoti daudz tiek diskutēts arī par ģimenes ārstu pieejamību.
– Mums ir savs darba laiks, bet arī tad vēl mēs netiekam galā un vienmēr strādājam arī pēc darba laika beigām. Hroniskajiem pacientiem, rakstot zāles, mēs jau atgādinām, ka to pietiks konkrētam laikam, bet, kad paliek dažas tabletes, iesakām jau laikus pierakstīties. Ir arī nodrošināts laiks, kad pieņemam akūtos pacientus. Taču ir jāsaprot, ka mēs nevaram visus pieņemt vienas dienas laikā, taču otrā dienā noteikti pieņemsim. Man jau māsiņa parasti saka, lai es uzrakstu recepti un pievēršos nākamajam cilvēkam, bet es tā nevaru, man sirdsapziņa neļauj. Man ir tāds darba stils – man ir jāaprunājas ar katru cilvēku.
– Vai, jūsuprāt, ģimenes ārstam ir jābūt sazvanāmam ārpus darba laika?
– Mājas vizītes ir paredzētas līdz pulksten 15.00. Ir arī paredzēts, ka ģimenes ārsts pieņem gan rīta, gan arī vakara stundās. Pēc darba laika beigām mēs varētu telefonu vienkārši izslēgt. Un mums neko nevarētu pārmest, tādēļ ir ātrā palīdzība, ir uzņemšanas nodaļa. Taču viss ir atkarīgs no ārsta, vai viņš atbild vai neatbild uz zvaniem ārpus darba laika.
– Bet vai jūs cenšaties kaut ko ieteikt, ja pacients piezvana pēc darba laika beigām?
– Būtībā jau pa telefonu nedrīkst ārstēt, bet cilvēki ļoti daudz zvana arī pēc darba laika beigām un prasa padomu, kā rīkoties. Piezvanot dakterim, viņi it kā nedaudz attālina savas problēmas. Protams, cenšos aprunāties.
– Runājot par zālēm, vai ģimenes ārstiem nebūtu vieglāk, ja tik daudziem medikamentiem nevajadzētu rakstīt receptes?
– Bet kāpēc uzreiz ir jādzer recepšu zāles? Ir taču dažādas zāles, kas ir nopērkamas bez receptes. Es uzskatu, ka cilvēkam tik daudz nav jādzer zāles. Ja pieejamība ierobežota, cilvēks tik daudz arī tās nedzer, jo ļoti daudz ir tādu, kas pārtiek vien no zālēm, īpaši tas attiecas uz veciem cilvēkiem. Bet tas pats ir arī ar jauniem cilvēkiem, daudzi, piemēram, vajag vai nevajag lieto pretsāpju zāles. Tāpēc es esmu tikai par to, ka ir ierobežota medikamentu tirdzniecība. Es vispār neatļautu reklamēt nevienu medikamentu, lai cilvēki tos nelieto uz savu galvu un nenodarbojas ar pašārstēšanos.
– Vai jums patīk savs darbs?
– Jā, man tas ļoti patīk. Es to nedarītu, ja man tas nesniegtu gandarījumu. Man nebija citas domas, kā tikai kļūt par mediķi. 1.klasē mums katram uz lapiņas bija jāuzraksta, kas mēs gribam būt. Man bija rakstīts – ārste. Mans dzīves sapnis ir piepildījies. Kad bija jāizvēlas, kur iešu – uz ārstniecisko fakultāti vai uz pediatriem, tad domāju, ka nekā jaukāka par strādāšanu ar maziem bērniņiem nevar būt. Bet, redz, dzīve mainījās. Un es tagad to nenožēloju. Jaunībā varbūt es nemācētu strādāt ar pieaugušiem cilvēkiem, bet tagad man tas patīk, jo var parunāties, un katrs cilvēks ir citādāks un no katra pacienta var paņemt kaut ko arī sev.
– Kāds dakterim ir lielākais gandarījums?
– Lielākais gandarījums ir, ja esi cilvēkam palīdzējis. Kādreiz es domāju, ka vecam cilvēkam ir grūti palīdzēt, un tas mani uztrauca. Ar bērniem tas ir citādāk, viņiem pārsvarā ir akūtas saslimšanas – klepus, iesnas, tas ir ikdienišķi, bet, ja esi palīdzējis vecam cilvēkam un viņš tev pasaka paldies, tas ir vislielākais gandarījums. Neko citu arī nevajag. Viens vārds nozīmē ļoti daudz.
