Zīmīgākais no līdz šim redzētajiem un dzirdētajiem konkursiem, kurus esmu ar sirdi vērojusi vairāku gadu gaitā mūsu pusē, ir nesen notikušais Vislatvijas konkurss “Ģimene lauku sētā”. Starp deviņpadsmit pretendentiem Gulbenes rajonā bija divas ģimenes.
Par konkursu izvēlētajās sētās 28. augustā jau informēja laikrakstā “Dzirkstele”. Biju klāt Tirzas “Avotiņu” mājās, kur, par spīti lietainajam laikam, saulītes vietā staroja Ligita un Raimonds Zvirbuļi, kas savā ģimenes saimniecībā prot kopā saturēt savus četrus bērnus, un tie savās sirdīs tur svētu vecāku māju un saimniecību, kaut ikdienas gaitas nerit katru dienu zem vecāku mājas jumta. Vecākā Everita strādā Rēzeknē Zemesgrāmatu nodaļā par tiesneša palīdzi, Baiba ir beigusi Biznesa vadības koledžu un strādā par sekretāri un Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju Tirzas pagasta padomē, bet jaunākie Zvirbuļu bērni dvīņi Zane un Mārtiņš arī bija klāt ģimenes gandarījuma brīdī, ko sauc par konkursu. Zane trešo gadu mācās Smiltenes tehnikumā veterināriju, bet Mārtiņš pēc Makašānu amatu vidusskolas beigšanas nodarbojas ar kokapstrādi. Tātad bērni nav tikai ravētāji un tikai melnās darbarokas vecāku saimniecībā, bet ir izglītoti ļaudis, kam sirdīs kopš bērnības iesēta tā sēkla, kas ik brīvu no sava tiešā darba brīdi traucas uz “Avotiņiem”, lai veidotu tos pēc vecāku iecerēm un savas iniciatīvas no gada gadā skaistākus un sakoptākus. Protams, bērniem te nežēlo neko, kas pašu rokām nopelnīts vecāku pajumtē. Īpaši aizkustināja ģimenes kopīgās atbildības izpausmes. Kad sētā sabrauca prominentā žūrija ar Latvijas Lauku sieviešu apvienības priekšsēdētāju Rasmu Freimani kā komisijas priekšsēdētāju, Ināru Punduri ZM vecāko referenti, Vari Vētru – aktieri, režisoru un arī uzņēmēju, rakstnieci Māru Svīri un sabiedrisko attiecību speciālistu Ingmāru Līdaku, bija skaidrs, ka vērtēšana būs ļoti nopietna un vispusīga, un ne jau pavārmākslu apliecinošs cienasts vai lokanā Ligitas kā “Skroderdienas Silmačos” Bebenes mēle dialogā ar Pindacīšu (Ligitu Dzeni) noteiks žūrijas vērtējumu. “Avotiņos” nav viesu mājas, nav izcilu ēku kompleksa, kurā būtu ieguldīti lieli līdzekļi, nav ārišķību un pompa, ar ko lepoties svešinieku acīs, bet tur ir tas ģimenes avotiņš, no kura svētību savām dzīvēm smels mazdēli Kristiāns un Erlends un nākamie mazbērni, kas noteikti piepildīs “Avotiņu” sētu ar savu darbu prasmi, gudrību un izveicību. Sakoptu un oriģinālu izdomā un saturā sētu kļūst mūsu pusē aizvien vairāk. Kā zvaigznes dažādo konkursu zvaigznājā tās atmirdz itin bieži, cita par citu spožākas, bet tikai tur, kur bērnu sirdīs iesēta uzticības sēkla paaudžu pēctecībai, ir Latvijas visgaišākās nākotnes cerības.
