Gulbenieši Ilga un Artūrs Vanuškas šodien nespēj iedomāties, ka, no rīta pamostoties, viņiem diena būtu brīva un nevajadzētu pievērsties biznesam, kas sākts pirms desmit gadiem.
Gulbenieši Ilga un Artūrs Vanuškas šodien nespēj iedomāties, ka, no rīta pamostoties, viņiem diena būtu brīva un nevajadzētu pievērsties biznesam, kas sākts pirms desmit gadiem. Gaišajām diennakts stundām tad būtu gliemeža gaita, bet domas un ieceres virknētos liekas un maznozīmīgas.
Individuālais uzņēmums “Amro” savu darbību sāka 1997.gadā ar nelielu kafejnīcu un veikaliņu Gulbenes dzelzceļa depo, kur Ilga, būdama profesionāla pavāre, uzņēmusies gatavot pusdienas dzelzceļniekiem. Redzot, ka apmēram gadu netiek izmantota kafejnīca Gulbenes stacijas ēkā, viņai kopīgi ar vīru radusies vēlme biznesu izvērst nedaudz plašāk. Sekojuši vairāki braucieni uz Daugavpili, notikušas sarunas ar dzelzceļa stacijas priekšniekiem, līdz pienākusi diena, kad stacijas ēkā parādījies jauns uzraksts “Kafejnīca Amro”.
– Vai ēdināšana ir Artūra izraudzīts bizness?
Ilga: – Artūrs ļoti atbalsta visu, kas ir saistīts ar sabiedrisko ēdināšanu. Kāpēc tā – nezinu! Varbūt tāpēc, ka es 32 gadus ar prieku strādāju par pavāri dzelzceļa bērnudārzā, man šī ir ne tikai profesija, bet arī sirdslieta. Pēc darba, kas saistīts ar ēdināšanu, aizejot mājās, varētu neko negatavot, bet es tūlīt ķeros pie vakariņu gatavošanas. Ar baudu klāju arī dažādu viesību galdus, atbilstoši klienta vēlmēm sagatavoju produktus līdzņemšanai mājas viesībām. Tas, kas ir saistīts ar ēdināšanu, man nešķiet ne grūts, ne apnicīgs. Visu cenšos gatavot pati, jo tad jūtos droša, ka viss ir tā, kā vajag. Ikvienas darbības sākšanai vispirms noteikti ir vajadzīgas zināšanas konkrētajā jomā, uzdrīkstēšanās un iekšēja pārliecība: es to varu.
– Kā sadalāt pienākumus un atbildību?
Ilga: – Esmu virtuves, bufetes un produktu klāsta pārzinātāja, bet Artūrs lieliski orientējas grāmatvedībā. “Amro” dod darbu 12 cilvēkiem, tāpēc katra jauna darbinieka pieņemšana darbā tiek ģimeniski apspriesta. Man ir žēl cilvēku, kuriem nav darba, tāpēc, ja vien ir iespējams, rodu viņiem darba iespējas. Noteicošais kritērijs ir apzinīga attieksme pret darbu. Virtuves darbinieki jau zina, ka ir aizliegts kafejnīcas apmeklētājiem pasniegt ēdienu, pirms es pati neesmu pārliecinājusies par tā kvalitāti. Ir bijuši gadījumi, kad neesmu ļāvusi to pasniegt, piemēram, bija sadedzināta sautēta cūkgaļa. To, lai būtu labs pavārs, nevar iemācīties, jo ir jābūt labai garšas izjūtai. Arī ēdiena gatavošana tomēr ir uzskatāma par mākslu. Artūrs ir pārliecināts, ka ikviena sieviete prot gatavot ēst, bet, lai kļūtu par pavāru, pietiek ar mēnesi, kas pavadīts virtuvē. Šajā jautājumā mūsu domas dalās.
– Artūr, kā vērtējat Ilgas gatavotos ēdienus?
Artūrs: – Ja cilvēks vēlas strādāt par pavāru, tas vien jau liecina, ka viņā mīt šis talants, kas tikai jāattīsta. Esmu pārliecinājies, ka mājās gatavots ēdiens atšķiras no tā, ko pasniedz kafejnīcās. Man garšo viss Ilgas gatavotais, īpaši jēra un liellopa, arī truša gaļa, kas tagad ir retums. Mūsu uzņēmumā ir praktizējušies arī topošie pavāri, jo ir līgums ar visām arodskolām, kas gatavo pavārus. Diemžēl praktikantiem pietrūkst ne tikai praktisko, bet arī teorētisko zināšanu. Daudzi izskolojušies un pavāra arodu nomainījuši pret citu.
– Vai, pieņemot darbā cilvēku, jau ir savi secinājumi par viņu?
Artūrs: – Pieņemot jaunu darbinieku, nekļūdīgi redzu – būs strādātājs vai nebūs. Diemžēl šodien cilvēki vairs nav tādi kā agrāk – viņi negrib strādāt, lai gan nemitīgi skandina, ka Gulbenē valda bezdarbs. Šodien nevar strādāt pa roku galam, kā tas notika padomju gados. Es nekādā gadījumā nepieļaušu, ka strādnieks nepakļaujas maniem norādījumiem. Problēmas lielākoties ir ar jauniešiem. Ja kaut ko stingrāk aizrādu, viņi var vispār neierasties darbā.
– Vai arī pats mēdzat kaut ko pagatavot?
Artūrs: – Es nebaidos ķerties pie ēdiena gatavošanas, tiesa, tikai mājās. Tas izdodas tik lieliski, ka pat Ilga brīnās, kādas garšvielas esmu izmantojis, kādus produktus apvienojies. Neesmu pavārs, bet šim procesam pieeju ar loģisku domu. Izmantoju tikai to, kas pašam vislabāk garšo. Saprotams, sievu jau man nepārspēt. Brālis bieži saka: “Tev gan, Artūr, ir labi. Neviena diena nepaiet bez saldā ēdiena.” Laikam jau taisnība vien ir, ka vīrietim mīlestība iet caur vēderu.
– Cik cilvēku dienā vidēji paēdināt?
Ilga: – Dienā kafejnīcā pabarojam vairāk nekā simt cilvēku. Vasarā apmeklētāju skaits ir ievērojami lielāks. Pusdienot brauc zemessargi, jo mums ir vairāku gadu līgums, ka ēdinām viņus arī mācību laikā. Pie mums bieži pusdieno arī policijas darbinieki, zemnieku saimniecības pasūta pusdienas saviem strādniekiem. Arī Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs nenoniecina mūsu virtuvē gatavotos ēdienus. Esam iepazinuši klientu gaumi, piemēram, policijas pārvaldes priekšnieks labprāt izvēlas aknu ēdienus, Stepanova kungam garšo gulašs.
– Cikos sākas jūsu darbdiena?
Ilga: – Mēs neskaitām stundas, kas atvēlamas darbam. Ja vajadzīgs, darbdiena sākas jau pulksten četros no rīta, bet beidzas vēlu pēc pusnakts. Arī ne visas dienai atvēlētās stundas paiet tikai kafejnīcā. Laiks jāatvēl produktu sarūpēšanai, jaunu sadarbības līgumu parakstīšanai, piemēram, IU “Amro” šobrīd kafejnīcas apmeklētājiem piedāvā iegādāties Alūksnē ceptās tortes. Daudz laika paņem arī banketa galdu klāšana, sava tiesa atvēlama ēdienkartes plānošanai. Par to parasti domāju naktīs, kad nenāk miegs.
– Ja ir ģimenes uzņēmums, tad atbildīgi lēmumi tiek pieņemti kopīgi?
Artūrs: – Mēs neuzstājam, kura vārds būtu noteicošais. Arī šobrīd mums izteikts piedāvājums paplašināt uzņēmumu, bet tas prasa ievērot patiesību, ka septiņreiz jānomēra, tikai pēc tam jāgriež. Dažkārt ir vienkārši jāpaļaujas uz Dievu, jo tas vienmēr visu izlemj pareizi. Cilvēki paši bieži vien nezina, kas ir labāk, kas – sliktāk. Par to esmu vairākkārt pārliecinājies, īpaši tad, ja no darba kāds jāatbrīvo. Notiek tā, ka cilvēks pats iesniedz atlūgumu. Mēs labprāt pie uzņēmuma vadības pults noliktu cilvēku – sev vietnieku, kuram varētu uzticēties, bet diemžēl tas nav iespējams. Mēs labprāt ilgāk pakavētos pie meitas, kas dzīvo Valmierā, bet jau viena diena ir par ilgu. Nevaram būt droši par to, kas notiek uzņēmumā. Gandrīz vienmēr ir bijis tā, ka, atbraucot atpakaļ, vienmēr kaut kas ir atgadījies. Vienkāršs piemērs, ja klientam atnesīsi atdzisušu vai pat ieskābušu ēdienu, viņš uz mūsu kafejnīcu otrreiz nenāks. Darbinieki jau ielāgojuši, ka mēs uzlielām par labi, bet bargi peļam par slikti padarītu darbu.
– Vai izjūtat konkurenci?
Ilga: – Līdz šim Gulbenē neesam izjutuši konkurenci, jo domājam, lai pārlieku augstās cenas neatbaidītu klientus. Arī pārlieka eksperimentēšana ar ēdieniem “Amro” nav raksturīga. Te cieņā sen pārbaudītas vērtības – latviešu ēdieni, starp kuriem neiztrūkstoši ir kartupeļi, sautēti kāposti, kotletes, karbonādes un cits. Tie atbilst gulbeniešu gaumei.
– Ja jums vajadzētu kaut ko mainīt?
Ilga: – Es atkal noteikti tomēr raudzītu pēc virtuves un tajā valdošās ēdienu smaržas.
Artūrs: – Iespējams, es pievērstos automašīnām, neaizmirstot par ēdināšanu. Deviņdesmito gadu sākumā teicu, būs cilvēkiem nauda vai nebūs, bet viņi ēdīs vienmēr. Sabiedriskā ēdināšana ir bizness, kas nekad nezudīs.
