Starp redzamākajiem Ūdensvīriem Gulbenē ir Kārlis Vents.
Starp redzamākajiem Ūdensvīriem Gulbenē ir Kārlis Vents. Atbilstoši savai zodiaka zīmei viņš ir atvērts dzīvei, gara jaunībai un nemanāmai, taču mērķtiecīgai pasaules garīgās telpas pilnveidei. Ģimene un deja – tās ir divas vērtības, kas pavada šo cilvēku visur un vienmēr.
Kārli un viņa dzīvesbiedri Ivu gulbenieši uzskata par vienu no skaistākajiem precētajiem pāriem, kas gadiem ilgi saglabā tādu mīļumu un saticību savstarpējās attiecībās, it kā tikko būtu apprecējušies. Abi ir brīnišķīgi vecvecāki Kārļa meitas Dairas sešiem bērniem – Kārlim, Mārtiņam, Laurai, Reinim, Kristam Jānim un Madarai Dainai. Par to arī “dzirksteles” intervija ar jubilāru.
Vīrieši no vecuma nekautrējas, jo nodzīvotie mūža gadi ir viņu bagātība. Tā ir pieredze, tās ir emocijas.
Mūžs ir raibs. Tā dzīve iekārtojusies, ka piedzīvoti trakie juku laiki. Taču sākās mans mūžs Latvijas pirmajā brīvvalstī. Tie bija tā saucamie Kārļa Ulmaņa laiki. Būdams jauns cilvēks, es izjutu to īpašo pacēlumu, kāds valdīja toreiz latviešu tautā. Tas bija vienreizēji, neatkārtojami. Jūsmojām ne tikai mēs, jaunie cilvēki. Visa tā laika gaisotne bija īpaša. Jutu arī vecāku noskaņojumu. Tie bija skaisti laiki ar noturīgu laimes sajūtu un ticību nākotnei. Nebija nekāda pesimisma. Tad nāca trakie kara laiki. Kad mani mobilizēja armijā, man bija tikai 17 gadu. Taču bija vēl par mani jaunāki puiši, arī tādi, kam tikai 16 gadu. Karš ir visnepatīkamākais, visnejēdzīgākais, kas vien var būt. Nekad mūžā negribētos piedzīvot vēl otru karu. Pasaulē nav nekā briesmīgāka par karu. Manuprāt, tas ir diplomātijas vājums, ja nevar mierīgā ceļā atrisināt problēmas, bet izeju redz spēka pielietojumā. Kamdēļ? Tas tracina un nav man pieņemami.
Tad manā mūžā sekoja izsūtījums uz Sibīriju. Riebīgi, ka tā tika izputināti jaunības gadi man un daudziem citiem. Tā bija bezcerība, neziņa, vai vispār kādreiz atgriezīsies mājās. Taču biju jauns. Un pat bezcerīgos apstākļos spēju iedzīvoties, piemēroties, uztverot to kā dzīvi. Bija nepārtraukta bada sajūta. Tāpēc arī visas sarunas mums, puišiem, bija par uzturu, par to, kas nogaršots kādreiz un ar ko vēlētos vēl mieloties. Tas bija gandrīz vienīgais sarunu temats: ja kādreiz mēs tiktu brīvībā, kā mēs tad ēstu!
Atcerēties pārdzīvoto nav patīkami. Un es neesmu no tiem cilvēkiem, kas skatās atpakaļ. Nepatīk rakņāties pagātnes atmiņās. Ne tāpēc, ka pagātne būtu bijusi drūma. Vienkārši man patīk raudzīties uz priekšu. Tad var iztēloties nākotni. Rodas ieceres. Kaut arī dažkārt tās izgāžas, tas nekas. Galvenais – man ir sapnis. Tajā pašā laikā pagātnē ir arī kas tāds, ko aizmirst nedrīkst, ko atceros ar cieņu, ko turu piemiņā.
Tautas frontes dibināšanas laiks. Tas arī bija ļoti emocionāls.
Līdz tam piedzīvojām stagnācijas gadus, kam nebija vēriena. Lai gan – tāpat cilvēki dzīvoja, mīlēja, bija jaunības, spēka gadi, bija savs skaistums dzīvē. Tas nebija cerību laiks. Un tad sākās Atmoda. Kaut kas neticams! Neiedomājams! Taču tas notika. Latvija atbrīvojās no milzīgas lielvaras. Pēkšņi tikām vaļā. Likās tur, augšā, mums palīdz kādi augstāki spēki. Cilvēks kļuva brīvs. Skaisti.
Cilvēks ir būtne, kas, pēc zinātnieku atzinumiem, izmanto labi ja 10 procentus savu psihisko resursu. Zinātnieki uzskata, ka cilvēks ir tik unikāla un komplicēta būtne, ka tai jāspēj tikt galā ar jebkuru sarežģītu dzīves situāciju.
Es nekad neradu problēmas. Uzskatu, ka apstākļiem ir jāpiemērojas. Verdziska pakļaušanās tiem nav vajadzīga. Taču apstākļi ir jāpieņem. Un ir jāiekārtojas šajā situācijā. Kreņķēšanās neko nedod. Katrai dzīves situācijai mūsu dzīvē ir kāda dziļāka jēga. Tas ir jāsaprot. Mani ļoti kaitina negatīvisms sabiedrībā, plašsaziņas līdzekļos. Palasi avīzes, bet tur ir sliktais vien. Vai tiešām mūsu dzīve ir tik slikta? Palūkojos sev apkārt… Nu nav slikti! Brīnišķīgi mainās mana pilsēta, uzlabojas cilvēku dzīve. Agrāk uz ielas pie mājas, kur dzīvoju, brauca pa retai automašīnai. Tagad dažkārt ir jāstāv un jāgaida, kad automašīnu strīpa pabrauks garām, lai varētu pāriet pāri ielai. Automašīnu skaita palielināšanās ir tautas labklājības rādītājs! Arī tas, ka cilvēki ceļ jaunas mājas, sakopj vecās. Kā var to neredzēt! Cilvēks ir tā iekārtots, ka jebkurā laikā, jebkurā sabiedrībā saskatīs gan labo, gan slikto. Tieši tāpēc dzīvot ir interesanti.
Ir lietas, kas nemainās. Ģimenes vērtība, piederības sajūta dzimtai, mīlestība.
Esmu piedzīvojis mīlestību, kas nav izsakāma vārdos. Tā ir mīlestība pret manas meitas Dairas mammu Dainu, kas pāragri aizgāja no dzīves. Tā bija mana mūža mīlestība. Zaudēt šo cilvēku – tas bija sāpīgi. Nevienam nenovēlu kaut ko līdzīgu piedzīvot. Pats pēc tam zināmu laiku jutos kā sajucis. Taču liekas, ka kaut kāda augstāka vara, kas valda pār mums, ir palīdzējusi man tikt pāri tam visam. Es nevaru pateikt, ka nu tas ir pagājis. Nē. Man nekas nav pagājis. Tas skaistais mīlestības laiks ir palicis manī uz mūžu. Tomēr esmu saņēmis svētību, esmu saticis Ivu – cilvēku, ar kuru man ir ļoti skaistas attiecības. Ja šīs sapratnes nebūtu, tad būtu problēmas. Taču kopā ar Ivu, kopā ar mazbērniem mums ir skaista ģimenes idille. Taču tā nerodas pati no sevis.
Kāda ir recepte laimīgai ģimenes dzīvei?
Ja cilvēki grib veidot skaistu ģimeni, ir jārēķinās, ka katrs nāk no savas dzimtas, ar savām tradīcijām. Nevaram pakļaut viens otru. Ir jāmeklē kompromiss, ir jāpielāgojas. Jo vairāk cilvēks spēj sevi pielāgot otram, jo lielāks ir ieguvums. Es nekad neesmu prasījis, lai ģimenē kāds pielāgotos man. Mēģinu pielāgoties pats – mīļā, labā miera dēļ. Tas ir gudrāk.
Ja mīl, tad arī pielāgojas tam, kuru mīl.
Jā, tā ir. Mīlestība ir vajadzīga. Bez tās dzīve ir sveša. Manā dzīvē mīlestība nāk līdzi no bērnības, no vecāku ģimenes. Mans tētis Kārlis un mamma Elvīra ļoti mīļi dzīvoja. Ģimenē vecākiem bijām trīs bērni, bez manis – vēl brālis un māsa. Tagad man palikusi vairs māsa vien. Priekšstatus par ģimenes dzīvi guvām no saviem vecākiem. Tā ir izjūta, kas paņemta līdzi tālākai dzīvei. Bērni, kas aug kašķīgās ģimenēs, vai viņi nebūs tādi paši kā vecāki, kad izaugs? Tāpēc ir ļoti būtiski, lai vecāki dzīvotu saticībā. Lai ģimenē starp cilvēkiem valdītu savstarpējs siltums.
Jūsu ģimenē šā attiecību siltuma pietiek arī mazbērniem.
Tā jau ir, ka attiecības starp vecvecākiem un mazbērniem ir īpašas. Vecākiem ir citas problēmas. Viņi ir aizņemti. Vecvecāki vienmēr ir brīvāki.
Skaidrs, ka vecvecākiem ar mazbērniem tāpēc vienmēr ir ciešākas saites. Mums ģimenē ar mazbērniem veidojas skaista draudzība, piemēram, ar vecāko mazdēlu Kārli. Viņam ļoti patika dzīvot te. Viņš arī lielākoties dzīvoja pie mums. Visus skolas gadus. Tā bija Kārļa paša izvēle. Tas bija ļoti skaisti. Tagad arī, atbraucot mājās no studijām Rīgā, viņš ir pie mums. Ikdienā pie mums ar Ivu nāk arī mazie manas meitas Dairas bērni.
Deja arī ir jūsu mūža mīlestība.
Jā, kaut gan sākumā man tādas domas nemaz nebija… Pats sākums dejas mīlestībai ir vecāku ģimenē. Vecāki bija lieli saimnieki pie Baldones. Maniem vecākiem bija otra lielākā saimniecība pagastā. Mēs, bērni, rotaļājāmies kopā ar kalpu bērniem. Vecāki uzskatīja, ka bērnus nedrīkst šķirot. Svētkos, viesībās bijām visi kopā. Ziemas vakaros, sestdienu, svētdienu vakaros dancojām visi kopā.
Daru to šobaltdien. Par ko es cīnos un karoju? Par to, lai netiktu iedalīti kolektīvi jauniešu, vidējās paaudzes un senioru deju kopās. Kāpēc?
Arī tautā visas paaudzes mīļi sadzīvo, visi ir blakus cits citam…
Tā tas ir. Kāpēc jānovelk robežas – līdz tik gadiem. Kas tā par ķēmošanos! Esmu kategoriski pret to. Eiropā dejo līdzās pāris, kam vairāk nekā 70 gadu, un blakus – mazie, pirmsskolas vecuma bērni. Un visiem ir vienādi tautas tērpi. Izskatās skaisti. Mēs, latvieši, tieši tāpat nevaram, jo mums ir atšķirīgas dejas. Tomēr arī mums, manā un Ivas vadītajā deju kopā “ratiņš”, ir pāri, kas vecāki par 40 gadiem, un arī tādi, kam 16 gadu vai pat jaunāki. Visi dejo vienlīdz labi. Neviens nepateiks, cik kuram gadu. Ja noslīpē deju, tad viss izdodas. Pērn skatē žūrija teica, ka “ratiņš” ir nobrieduši vīri. Ko nu! Mums dejo arī puišeļi. Taču žūrija to nepamanīja. Tātad labi dejoja. Arī mani mazbērni dejo. Un “ratiņā” neviens neiedomāsies prātot, kurš te ir vecāks, kurš jaunāks dejotājs.
***
Vizītkarte
– Dzimis Baldonē 1927.gada 26.janvārī.
– Mācījies Baldones pamatskolā un Rīgas 4.Valsts ģimnāzijā, bet piecdesmitajos gados iegūta vidējā profesionālā izglītība, trīs gadus mācoties deju pedagogu kursos.
– 1944.gadā iesaukts leģionā, pēc vācu armijas kapitulācijas 1945.gada maijā seko izsūtījums uz Sibīriju, kur nākas būt līdz 1946.gada rudenim – bezgala
garus 1,5 gadus.
– 1966.gadā dzīves gaitas atved uz Gulbeni, ar kuru saistīts viss turpmākais mūžs.
– Profesionāls deju pedagogs kopš 1950.gada janvāra.
