“Šogad netieku galā ar nezālēm. Tās aug neticami ātri. Īpaši visiem labi zināmā nezāle ar smalkiem baltiem ziediņiem, kas dārzā pārņem itin visu,” sūrojas Rasma Kazāka. Tomēr, par spīti piemirkušajām vagām dārzā un nezāļu uzbrukumam, dārzam nav iespējams paiet garām, nepamanot krāšņos gladiolu šķēpus, cinniju ziedu košos toņus, samteņu zeltaini oranžo starojumu, nesajūtot rožu ziedu aromātu. Rasma ir cilvēks, par kuru mēdz teikt, ka viņam ir “zaļie pirkstiņi”. Viss, ko viņa pavasarī iedēsta dārzā, aug, zaļo un zied. “Puķu mīlestība man ir ļoti sena. Jau pamatskolas laikā biju nolēmusi, ka iešu mācīties uz Bulduru dārzkopības tehnikumu, bet sapņi dažkārt arī nepiepildās. Man nav viena konkrēta zieda, par kuru priecājos. Ļoti patīk gladiolas un lilijas, arī kāda roze,” saka Rasma, pārlaizdama skatienu dārzam.
Zied jau trīsdesmit gadu
Konkrēti gladiolas viņa audzē jau sen. Viena no gladiolu šķirnēm dārzā uzzied jau vismaz trīsdesmit gadus. To Rasmai savulaik uzdāvinājis viņas mammas kādreizējais kolēģis Imants Augstkalns. “Tagad gladiolu šķirnes vairs nav tik izturīgas. Ir visādi hibrīdi. To saku pēc savas pieredzes ar lilijām. To sīpolus pasūtīju pa pastu no kataloga. Sīpoli labi, pirmajā gadā arī skaisti uzziedēja, bet pamazām viena pēc otras lilijas pazuda. Tagad esmu nolēmusi liliju sīpolus pirkt tirgū no vietējiem šo puķu audzētājiem,” apņēmusies Rasma. Savulaik viņa cītīgi pierakstījusi visas gladiolu šķirnes, kā arī dārzā izvietojusi mietiņus ar šķirņu nosaukumiem, bet tagad to vairs nedarot. Tikai cenšoties gladiolas sastādīt pa krāsām.
“Kādreiz dārzā stādīju daudz dažādu asteru, bet palaikam “izkrita” kāds stāds. Laikam asterēm manā dārzā nepatīk. Tagad esmu nolēmusi, ka nākamajā pavasarī asteru stādus neaudzēšu, bet tās uzreiz sēšu vagā. Līdzīgi rīkošos arī ar samtenēm,” prāto puķu audzētāja. Viņa vienu reizi mēģinājusi iejusties arī puķu tirgotājas lomā, bet sapratusi, ka stāvēšana tirgū nav viņai domāta. “Tirgoties vajag mācēt. Kaimiņiene mani gribēja iemācīt, bet tas nav priekš manis,” smaida Rasma.
Mērcē ķiplokūdenī
Tiklīdz laiks kļūs vēsāks, viņa izraks gladiolu sīpolus, īpaši negaidot, kad nodzeltēs gladiolu lapas. Šo novākšanas procesu nosaka arī gladiolu šķirnes. “Zināju, ka gladiolas ir jāstāda dziļi, jo tad ziedēšanas laikā tās neizgāžas. Būdama tirgū, dzirdēju vēl vienu gladiolu audzēšanas gudrību. Sieviete, kura pārdeva lielus un skaistus gladiolu sīpolus, stāstīja, ka tos stāda pelnos. Es arī pavasarī vietā, kur bija paredzēts stādīt gladiolas, iekaisīju pelnus, sarindoju sīpolus un tiem vēl pa virsu uzkaisīju pelnus. Pēc gladiolu sīpolu izrakšanas tos apžāvēju un nolieku, lai glabājas pa ziemu. Sīpolus notīru tikai pavasarī. Pirms stādīšanas tos uz vienu vai divām diennaktīm iemērcu ķiplokūdenī dezinficēšanai,” ar savu metodi iepazīstina Rasma.
