(Sākums – 11.oktobra numurā)
Īsti nezinu, ko atbildēt uz šo jautājumu, jo pati vēl neesmu izpētījusi, kuras bildes puisis toreiz ir izvēlējies. Pāršķirstu mazo čupiņu un redzu mājas pagalmā augošo ceriņkrūmu un sevi. Miglas laikam vairs nav, bilde ir pavisam skaidra. Mana roka uzgūlusi akas vindai, un pirksti it kā spēlējas ar raupjo ķēdi. Uz akas malas – ieplaisājis spainis ar ieliektiem sāniem. Klaidā izlaistie mati tagad sapīti vaļīgā bizē, kas tūlīt izirs. Ap kaklu apsietais gaišzilais lakatiņš ar baltajiem zirdziņiem skaudri atsauc atmiņā mammu. Tā bija viņas dāvana man, sākot mācības pirmajā klasē. Tas bija mans talismans visu skolas laiku un vēl joprojām ir mans dārgums.
Trešajā bildē es nesaskatu neko īpašu, jo tur ir tikai mans pakausis, bet meita iebaksta ar pirkstu bildes dziļumā:
– Re, kur vecmammas mājas!
Patiešām, ceļa līkumā, miglai atkāpjoties, iznirst gan pazīstamās ēkas, gan lielais ozols, ābeļdārzs un liepu puduris.
Ceturtajā bildē kāda meitene dusmīgi sakniebtām lūpām nervozi pin matus bizē, un man šķiet – es pat atceros, cik nikna toreiz biju. “Pietiek! Tu man esi galīgi apnicis!” Vai tiešām es tā varētu būt teikusi? Pamats jau nu gan tam bija. Ceļa posmu, ko parasti nokātoju piecpadsmit minūtēs, toreiz slīpēju gandrīz stundu. Kāda tur vairs iešana, ja tevi visu laiku komandē: “Piestāj, apstājies, stāvi, pagriezies!”
Laikam jau pārāk ilgi pētu šo fotogrāfiju, jo meita pieliecas plecam un jautā:
– Ko tu tur tā pēti?
Bet es vairs nepētu, es vienkārši baidos pārcelt bildes un ieraudzīt pēdējo fotogrāfiju. Es jau nojaušu, ka tajā būs meitene kalna galā, pašā ceļa vidū, un viņas skatiens būs koncentrējies uz kādu mērķi tālumā. Mērķi, kas miglas dēļ nav saredzams. Pēkšņi atceros, ka tieši tā bilde ir visas šīs sērijas sākums. Apzinos, ka, ieraugot šo fotogrāfiju, man vajadzēs meklēt atbildi uz jautājumu – kā šis kadrs varēja nokļūt gleznā? Kā, ja fotouzņēmuma autors pirms daudziem gadiem ir gājis bojā negadījumā.
Pēkšņi satrūkstos, jo nesaprotu, no kurienes man radusies šī atskārsme. Tā jau laikam notiek – atliek tikai atmiņu kamolu paraut aiz pavediena un daudz kas iznirst no aizmirstības. Laikam jau kāds savulaik man to būs pateicis…
Pāršķiru bildi un redzu – patiešām! Meitenes vai precīzāk – mans pusprofils, miklā gaisā sasprogojusies matu šķipsna, taisni izsliets zods, tālumā izgaistošs ceļš, bērzi… Vienīgi trūkst tikko nojaušamās auss ļipiņas starp matiem un smaida bedrītes vaigā. Arī migla ir krietni caurredzamāka. Tā gandrīz jau ir izklīdusi, vien nespodri pelēkas debesis visu notušē bezkrāsainu. Toties bērzu stumbri balo kā aicinoši ceļa stabi. Es zinu, kurā vietā bildē jāatrodas manu vecāku mājas un koku siluetiem, tāpēc viegli tos saskatu. Gleznā turpretim visam pāri zaigojoša migla. Vai varbūt tas ir smalks sniegs, kas visu ietin miglā? Vai arī miers, kas reizēm izritinās kā migla?
Bet – kā tas iespējams? Kurš šo fotogrāfiju izmantojis savai gleznai? Saprotu, ka šis jautājums man nedos miera. Man vēlreiz jānokļūst izstādē, kur ekspozīcijā starp citiem skatieniem atrodas arī šis. Pie gleznas noteikti ir informācija par tās autoru.
Ir pagājusi gandrīz nedēļa, kad atkal stāvu jau pazīstamās gleznas priekšā. Vēlreiz izpētu smalkās nianses, kuru pietrūkst fotouzņēmumā, un secinu, ka mākslinieks savam darbam ir pievienojis smalku jutekliskumu, tādējādi pastiprinot sievišķīgo trauslumu. Tajā pašā laikā meitenes stājā es sajūtu apņēmību un gatavību doties uz priekšu. Fotouzņēmumā šīs nianses nav jūtamas.
Tikai tagad ievēroju šauru stīpiņu ap meitenes zeltnesi, kas pilnīgi noteikti ir tikai mākslinieka iecere, un šī atklāsme mani izrauj no sastinguma, kas mani jau atkal bija pārņēmis, stāvot maģiskās gleznas priekšā. Pasperu steidzīgu soli uz priekšu un pieliecos, lai izlasītu maziem burtiņiem uzrakstīto mākslinieka uzvārdu. Un atceros! Atceros gan vārdu, gan uzvārdu tam puisim, kuram reiz teicu: “Izbeidz lielīties pa tukšo! Labāk kaut ko dari!” Turklāt gadskaitlis pie gleznas “Reminiscence” liecina, ka darbs tapis ne tik sen. Tātad viņš ir dzīvs?
Ziņkārība manī ņem virsroku, un es dodos pie izstādes dežurantes. Viņai varbūt ir kaut kas zināms par autoriem. Muzejos visai bieži atrodami katalogi ar mākslinieku vārdiem un kontaktiem.
– Diemžēl tā ir vienīgā šī mākslinieka glezna, – dežurante ir gatava kaut ko pastāstīt. – Es pati gleznotāju neesmu satikusi, šo darbu atveda viņa brālis. Mākslinieks pēc satiksmes negadījuma esot ilgi ārstējies, izgājis rehabilitācijas kursu un tad arī pievērsies gleznošanai. Šis audekls daudzus fascinē. Pats nosaukums vien jau rosina – aizmirstu notikumu atcerēšanās… Viņam esot vēl viena iesākta glezna – meitene pie akas, bet, tā kā viņš gleznojot ar kreiso roku, darbs topot ļoti lēnām.
“Aizmirstu notikumu atcerēšanās” – skandinu pie sevis visu garo ceļu, braucot mājup. Cik skumji, ka mēs nekad iepriekš nezinām, kurā brīdī kādam esam bijuši ļoti svarīgi, cik dziļas pēdas, gribot vai negribot, atstājuši viņa dzīvē… Toties vienu es tagad saprotu – tā meitene gleznā zina, ka viņu gaida.
