Mēģinot dusmas salīdzināt ar kādu dabas parādību, parasti prātā nāk vulkāna izvirdums, zemestrīce vai pamatīgs negaiss. Ne velti, jo arī dusmojoties atbrīvojas enerģija, kura lauztin laužas uz āru, nereti visu savā ceļā izpostot un sagraujot. Iespējams, tādēļ ļaužu apziņā veidojusies tendence dusmas uztvert kā negatīvu parādību, traucēkli uzvedībā, kas jāizskauž un jānoliedz. Tomēr, visticamāk, tas nedos vēlamo rezultātu, jo uz āru nelaista enerģija gandē no iekšienes. “Dusmas kā jebkuras citas emocijas, piemēram, bailes, prieks vai naids, ir iedzimts afekts. Dusmoties ir tikpat dabiski kā elpot, tāpēc būtu svarīgi vairāk saskatīt šā procesa pozitīvo nozīmi, pieņemt to un domāt, kā izmantot,” pārliecināta arī psiholoģe Ilze Āna.
Dusmas ceļ ārā
“Dusmas cilvēkam nepieciešamas, lai vispār varētu izdzīvot. Tās ir kā aizsargreakcija uz fiziskiem, garīgiem vai psiholoģiskiem ierobežojumiem. Piemēram, ko dara pāris mēnešu vecs bērniņš, ja mamma viņu par ciešu ietin autiņos? Dusmojas un mēģina atraisīties,” raksturo Ilze, norādīdama, ka jebkurš cilvēks katrā savas dzīves posmā vēlas būt brīvs un neierobežots savu iedomāto mērķu sasniegšanā. “Jo mazāks bērns, jo vairāk viņu ietekmē tieši fiziskā ierobežošana. Pieaugot, īpaši pusaudžu vecumā, cilvēks vairāk reaģē uz verbālu ierobežojumu vai aizliegumu kaut ko darīt. Mēs visi zinām, ka tas izraisa dusmas.” Savukārt no individuālpsiholoģijas viedokļa dusmas ir vienīgās pozitīvās emocijas, kas palīdz atbrīvoties. “Sadusmojoties mobilizējas enerģija, rodot iespēju sākt kādas noteiktas darbības. Tās ceļ ārā no mazvērtības, nepilnvērtības – izjūtas, ka esi ierobežots. Ja birojā man kāds nepiegādā vajadzīgo informāciju, dusmojos un pati to meklēju. Tādējādi esmu apguvusi ko jaunu,” turpina I.Āna.
Dzīvojam sociumā
Tomēr šī enerģija, kas aizsargā un atbrīvo, jāpieradina un kopš mazām dienām jāmāca vadīt, citādi tā patiesi var nodarīt daudz posta. “Cilvēks dzīvo sociumā. Tas prasa kulturāli paust savas emocijas, tāpēc jādomā, kā izreaģēt dusmas, jo tās apslāpēt nav veselīgi ne pašam indivīdam, ne savstarpējām attiecībām. Galējā variantā tas var izpausties fiziskā vai psihiskā saslimšanā,” teic psiholoģe, piebilzdama, ka bērns jau no pirmajiem savas dzīves mēnešiem, vērojot vecāku ķermeņa valodu un balss intonāciju, mācās saprast, vai ģimenē būs pieņemams attiecīgs dusmu izpaušanas veids.
Te gan būtu jāievēro – lai arī dusmas parasti meklē objektu, uz ko izvirst, un galvenokārt tiek cilvēkam, kas uzliek ierobežojumus iedomātajam mērķim, piemēram, pusaudzis automātiski brēc pretī mammai, kura nelaiž uz ballīti, atbrīvoto enerģiju vajadzētu pārnest uz ko citu. “Cilvēks nav patiesais dusmu objekts. Tās ir jāatbrīvo, bet ar to nevar darīt pāri citiem, jo šādi iespējams aizsākt nebeidzamu reakciju. Ļoti labs veids, kā izstrādāt dusmas, ir fiziska darbošanās, piemēram, trenažieru zāles apmeklējums vai skrējiens gar jūras malu. Var iet mežā kliegt, iekaustīt spilvenu, apzinoties, kas ir tas, no kā dusmas mēģina celt ārā. Ja tomēr esmu dusmojies uz cilvēkiem, nevajadzētu aizmirst atvainoties,” mudina Ilze.
Jāmāk ieturēt pauzi
“Sadusmojies cilvēks, kurš attiecīgi reaģē, ir drauds arī citiem sadusmoties, tāpēc apkārtējiem svarīgi iemācīties pateikt: “Stop!” Cik iespējams, jācenšas nepievērst uzmanību tam, kurš šādi neadekvāti uzvedas, jo, tikai ļoti labi pazīstot cilvēku, var viņam palīdzēt. Tomēr vienmēr būtu jāiejaucas, ja ar kāda dusmošanos tiek apdraudēti citi, kā arī nedrīkst nereaģēt uz bērna dusmām. Jāsagaida gan pauze, kad atvase nomierinājusies. Tad var sākt runāt par to, kas noticis, mēģināt palīdzēt viņam saprast, kas bijuši tie ierobežojumi, no kuriem bērns gribējis atbrīvoties, jautāt, vai iespējams kā palīdzēt,” stāsta I.Āna, atgādinādama, ka pieeja katram vecumposmam ir atšķirīga. Pavisam mazam bērnam varētu palīdzēt arī fizisks kontakts – paņemšana klēpī un ciešs piekļāviens. Vecākiem gan nepieciešama gudrība, lai atpazītu īstas dusmas, jo bērns bieži vien tās imitē, vēlēdamies pievērst uzmanību. Tad tie ir niķi, turpina psiholoģe, norādīdama, ka nevajadzētu arī likt vienlīdzības zīmi starp dusmām un agresiju, ko daudzi dara, tādējādi abas parādības klasificējot kā negatīvas. “Dusmas var palielināt agresīvas uzvedības izpausmi. Tās var radīt tikai darbības impulsu,” skaidro Ilze, vēlreiz apliecinādama, ka īstas dusmas, kas var pārņemt pat veselas grupas un tautas, ir patiesi noderīgas, lai virzītu attīstību.
Enerģija dubultojas
Daiga (35), strādā birojā: -Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par cilvēku, kuru ļoti grūti aizvainot, aizkaitināt, arī sadusmot, tomēr jau vairākus gadus šo priekšstatu nākas pārskatīt. Varbūt mana nervu sistēma vairs nav tā, kas jaunībā. Iespējams, negāciju un spiediena kļuvis vairāk, tāpēc aizvien biežāk pieķeru sevi «cepamies» gan par darbu, sabiedrību un valsti, gan par bērnu uzvedību un attiecībām ar vīru. Saprotu, ka tā ir neapmierinātība, kas nes līdzi arī informāciju, dzinuli kaut ko mainīt, bet vēl līdz galam neesmu sapratusi, ko īsti.
Vairāk domāju par veidu, kā atbrīvoties no dusmām, piemēram, attiecībās. Abi ar vīru esam uz iekšu vērsti. Mums nav raksturīgi kliegt vienam uz otru, plēst traukus vai ar dubultu spēku aizcirst durvis. Tā vietā klusējam, un nezinu, vai tas ir labi, jo tad, kā esmu novērojusi, šī neapmierinātība tiek izlikta gan uz bērniem, strupi atsakot, piemēram, kopā parotaļāties, vai izmetot kādu bargāku vārdu, gan uz kaķi, kurš nesaudzīgāk tiek izraidīts ārā aukstumā tā vietā, lai mājā piespalvotu dīvānu. Vīram vieglāk. Viņš parasti, aizbildinoties, ka jānolien “alā”, būdams dusmīgs, uz vairākām stundām pazūd pie datora. Savukārt man vajag runāties, bet tādos brīžos nav ar ko. Tad krītu iekšā mājas darbos – sparīgi mazgāju traukus vai uzkopju māju. Ir sajūta, ka enerģija dubultojusies! Lielākoties saruna pēc šādiem uzplaiksnījumiem tomēr nepieciešama. Parasti vīrs ir tās iniciators, jo paspējis ātrāk nomierināties. Tad viņš ļauj man pēc patikas verbāli «izvārīties», kas ir pat auglīgi, jo man pieticis laika visu vēlreiz pārdomāt un atmest klajus apvainojumus un pārmetumus.
