Pirmais pagasts, uz kuru devās konkursa “Sakoptākais Gulbenes rajona pagasts” vērtēšanas komisija, bija Druviena.
Pirmais pagasts, uz kuru devās konkursa “Sakoptākais Gulbenes rajona pagasts” vērtēšanas komisija, bija Druviena.
Pirms braucam pa ceļiem, kas ved cauri zilo zvaniņu un pīpeņu pļavām, garām bērzu birztalām un mežu ielokiem, piestājam Gulbenes slimnīcā, lai apciemotu vienu no vērtēšanas komisijas locekļiem – Druvienas pagasta pašvaldības vadītāju Juri Graumani. Novēlam viņam veseļoties un solām, ka būsim objektīvi, vērtējot Druvienas pagastu.
Līdzinās pulksteņa mehānismam
Druvienas pagasta izrādīšanu uzņemas pagasta sekretāre Inese Zvejniece. Viņai tas izdodas patiešām labi. Vispirms runājam par teorētiskajiem jautājumiem, piemēram, pagasta teritorijas plānojumu, speciālistu piesaisti un citu. Inese stāsta, ka pagasta teritorijas plānojumam atvēlētā mērķdotācija ir 7000 latu. Pašlaik pašvaldība gaida iedzīvotāju priekšlikumus par to.
Pašvaldībai nav svešas investīcijas, kas galvenokārt saistītas ar zemnieku saimniecībām. Piemēram, zemnieku saimniecībā “Audzes”
357 300 lati investēti mežizstrādes tehnikas iegādei. Par investēto naudu pašvaldība iegādājusies rotējošo pļaujmašīnu, lai vēl labāk sakoptu pagasta teritoriju un galvenais – ceļmalas. Investīcijas bijušas nepieciešamas arī feldšerpunkta un zobārsta kabinetam atvēlēto telpu remontam. Gan iedzīvotāju ērtību labad, gan ekonomisku apsvērumu dēļ abas šīs iestādes jau kādu laiku atrodas pagasta ēkā.
Pašvaldība ir kā pulksteņa mehānisms, kur būtiska ir katra zobrata darbība, tāpēc vienlaikus jāgādā par bibliotēkas darba pilnveidi, skolu, pirmsskolas izglītības iespējām, novadpētniecību un citu.
I.Zvejniece stāsta, ka ne jau visi projekti guvuši atzinību, bet labā griba nekad nav peļama. Runājam par dažādiem izglītības projektiem, vecāku piesaisti Druvienas pamatskolas materiālās bāzes pilnveidē un tūrisma taku izveidē.
Nav nevienas pašvaldības, kur mīt tikai materiāli labi situēti cilvēki. Arī Druviena tādām nepieder, tāpēc pašvaldība, cik spēj, tik palīdz, piešķirot pabalstus. Piemēram, aizgājēja tuvinieki var rēķināties, ka saņems 30, bet jaundzimušā vecāki – 40 latus. Ir arī citāda palīdzība.
Sava darba noteicējs
Pagastā lielākais un vienīgais uzņēmējs, kas nenodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu, ir Andris Zvejnieks. Viņš veic individuālo darbu – strādā kokapstrādes darbnīcā. Pēc individuāla pasūtījuma te top mēbeles, logi un durvis. Uzņēmējs stāsta, ka gatavā produkcija noliktavām atvēlētajās telpās nekrājoties, jo arvien vairāk cilvēki izvēloties darinājumus no dabīgā koka. “Mans darbs sākas mežā un beidzas ar gatavās mēbeles lakošanu un pulēšanu,” saka A.Zvejnieks. Darbnīca aktīvi strādā piecus gadus. Pa šo laiku pierādījies, ka arī viens cilvēks spēj paveikt daudz, galvenais – pierādīt, cik būtiska ir ražotnes saglabāšana.
Jasmīns smaržo pēc zemenēm
“Sakoptība ir lipīga lieta,” secina I.Zvejniece, vedot rādīt sakoptās sētas. Viena no tām – “Ziedāres” – 1900.gadā no laukakmeņiem celta ēka, kuru no kādreizējā kolhoza “komunaļņika” līdz nepazīšanai pārvērtuši Antra un Jānis Gruņieri. Viņiem palīdz trīs meitas – Gunta, Una un Liene. Ģimenē visi ir aktīvi pašdarbnieki, bet vienmēr atrod laiku, lai palīdzētu apsaimniekot kaimiņos esošo vecāku piemājas saimniecību. Antra vedina apskatīt apkārtni. Četri gadi bijuši vajadzīgi, lai te būtu tā, kā šodien, kad dobēs greznojas ziedi, bet pie viena no mājas stūriem smaržo “zemeņu” jasmīns, kas līdzinās baltai kupenai. “Vēl jau visu neesam paveikuši. Te ir daudz darāmā,” atvadoties saka saimniece.
Piemājas saimniecībā “Tīrumkleivas” mūs sagaida Ruta un Juris Ozoli un viņu četri bērni. Saimniekošanas nozare – piena lopkopība, kas pilnībā nodota Jura pārziņā. Saimnieki pienu no desmit govīm realizē Rankas pienotavā. Kopumā tiek apsaimniekoti 45,9 hektāri zemes. Rutas vaļasprieks ir puķes un zemeņu audzēšana. Šogad tās labi padevušās.
“Agrāk es cīnījos ar zemeņu ravēšanu, bet tad paklausīju draudzenes ieteikumam – neravēt, bet atļaut augt zālē. Katram krūmam apkārt apravēju, bet zāli starp rindām Juris izgriež ar sirpi. Ogas ir tīras un nebojājas, arī laiku ietaupu. Man ir trīs zemeņu lauki, lai ogas varētu baudīt bez pārtraukuma. Arī šajā pavasarī iestādīju jaunu lauku. Zemenes patiesi ēdam trīs reizes dienā, cienājam draugus, radus un paziņas, kā arī maināmies ar kaimiņiem, piemēram, ar medu,” Ruta stāsta.
Cer izveidot senlietu muzeju
Garām Druvienas “Silmačiem” līkumojam uz “Purmaļu” mājām, kur rosās Jānis un Ināra Tirziņi. Jānis ir būvamatnieks, tāpēc sētā daudzas nelielas būves un darinājumi no koka tapuši ar viņa rokām un izdomu. Sēta ir masu saziņas līdzekļu un tūristu iecienīts apskates objekts.
Savukārt saimniece spērusi pirmos soļus apkārtnē augošo tējas zāļu un ārstniecības augu apzināšanā un vākšanā. Jānis stāsta, ka esot iecerējis nākotnē izveidot nelielu senlietu muzeju.
Plaša dīķu saimniecība izveidota lauku sētā “Kalna Piki”, kas atrodas pusotra kilometra attālumā no Cēsu rajona robežas. Vecajiem saimniekiem Mildai un Pēterim Birzoniem te saimniekot palīdz dēls Dzintars ar ģimeni. Šis ir viens no piemēriem, kad cilvēki skaisto neveido tāpēc, lai citi to novērtētu un nebeigtu slavēt, bet ar savām rokām rada to pašu priekam. Kā stalti zaldāti baltos formas tērpos dīķu malās rindojas bērzi. Pēteris stāsta, ka tie īpaši izceļoties tāpēc, ka, veidojot ainavu, izcirtuši krūmus, bet purvaino meža daļu pārvērtuši dīķos. Iecerēts, ka drīzumā pa tiem varēšot vizināties laivā, priecājoties par baltajām ūdensrozēm un makšķerējot.
“Lai gan dzīvojam tālu no Druvienas centra, zinu, ka mana darbam būs turpinātāji – trīs mazdēli,” saka vecais saimnieks. Nav jājautā, kas viņam dod spēku uzbūvēt vasaras nojumi, kas iztālēm līdzinās mazai pirtiņai. Tas viss nākotnei un skaistumam, bet galvenais – pašu priekam. Grūti noticēt, ka šajās mājās elektriskā spuldzīte iedegusies tikai pirms 14 gadiem.
Padara dvēselē bagātākus
Druviena nav iedomājama bez vecās skolas muzeja, kas 17.jūnijā sīksti turējās pretim akreditācijas komisijas jautājumiem. Smaidoša un entuziasma pilna pretim nāk muzeja vadītāja Ligita Zvaigznekalne. “Paraugieties uz to pusi, kur mēs šopavasar sākām veidot ābeļdārzu. Šo tradīciju turpināsim, jo par Druvienas kādreizējiem ābeļdārziem varētu uzrakstīt grāmatu,” viņa saka un steidz stāstīt par jaunākajiem muzeja eksponātiem, kas vistiešāk saistīti ar Jāni Poruku.
Ligita ir pārliecināta, ka arī nelielā muzeja galvenā misija ir saglabāt Druvienas veco skolu kā unikālu 19. un 20.gadsimtu mijas kultūrvēsturisko pieminekli, apzināt un nest tālāk izcilo novadnieku devumu latviešu tautas kultūrā un mākslā, radīt cieņu pret druvēniešu darba un sadzīves tradīcijām, panākt, lai ikviens muzeja apmeklētājs no Druvienas aizbrauktu stiprāks un dvēselē bagātāks.
Plānveidīgi sakārto pagasta ceļus
Ikvienā pagastā garāki un īsāki, platāki un šaurāki, līdzenāki un grubuļaināki ceļi līdzinās artērijām, kas liecina, ka teritorijā valda dzīvība, rosās ļaudis, darbojas ražošanas uzņēmumi, saimnieka tvērienu izjūt lauki. Tirzas pagasta pašvaldības vadītājs Māris Raģelis bilst, ka pagastā plānveidīgi sakārto ceļus. Šim darbam mobilizējis lielais dzeltenais autobuss, kas iegādāts galvenokārt skolēnu pārvadāšanai. Teiktais vislabāk pārbaudāms, braucot apskatīt pagastu, kurā rosās daudz fanātisku darba cilvēku.
Virānē tāds ir “Lejaszosēnu” saimnieks Dzintars Ziediņš, kurš galvenokārt viens pats tiek galā ar plašu siltumnīcu, kurā audzē gurķus un tomātus. Ne viens vien pagastu sakoptības vērtēšanas komisijas dalībnieks nebeidza brīnīties, ko spēj jauns puisis, kam dārzniekošana ir dzīvesveids. Viņš nav skaļš vārdos. Tie arī nav vajadzīgi, vislabāk runā saimnieka veikums – sarkanu, oranžu un dzeltenu tomātu krelles un gurķi. Dažviet tomātu ķekars kļuvis tik smags, ka nav izturējis svaru un nolūzis.
Ar vērienu, kam vajadzīga nauda, Tirzā no vecvecākiem mantotajos “Lieldakaros” rosās Benjāmiņa Treija mazmazdēls Nils Treijs ar ģimeni, kādreiz krūmos ieaugušas upītes gravu padarot par pievilcīgu, romantikas pārpilnu ainavu, vecajai rijai ļaujot atgūt otro elpu, to piemērojot šodienas prasībām. Redzētais mudina “Lieldakaros” viesoties vēlreiz, lai rūpīgāk runātu par iecerēm un iespējām, par to, kāda nozīme ir katram atjaunotam un sakoptam dabas stūrītim Latvijā.
“Saulstūros” izvēlas bioloģiju
Zemnieku saimniecībā “Saulstūri 1”, kur rosās Ļoļa un Uldis Krievi, ievēro bioloģiskās saimniekošanas metodes. Zinātāji stāsta, ka pat piena kannu mazgāšanai saimniece neizvēloties mūsdienu tīrīšanas līdzekļus, bet nātres. Saimnieki bilst, ka kļūt par bioloģisko saimniecību mudinājusi naudas nepietiekamība. Kad tās pietrūcis ķimikāliju iegādei, nolēmuši, ka ievēros augu seku un pilnībā atteiksies no mūsdienu indēm, tādējādi žēlojot dabu un produkcijas patērētājus.
“Ar visu mēs mēģinām tikt galā saviem spēkiem. Tas nav vienkārši. Īpaši tagad, kad dažādām instancēm šķiet, ka latviešu zemnieks vairs neko neprot. Ne pienu no govs izslaukt, ne cūku nokaut,” piktojas Ļoļa. Kopā ģimene tiek galā ar 41 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes un 17 slaucamu govju ganāmpulku.
“Javeniekos” pievēršas aitkopībai
Savukārt zemnieku saimniecībā “Javenieki” ir šobrīd ir lielākais aitu ganāmpulks rajonā – 150 aitu mātes un teķi. Juris Burķītis stāsta, ka aitu kūts izbūvei piesaistītas investīcijas ar noteikumu, ka šāds ganāmpulks jāsaglabā piecus gadus. Dziļā kūts tapusi uz vecajiem ēkas pamatiem, izveidota plaša aploku sistēma.
“Mums vēl daudz jāmācās,” saka saimnieks, piebilstot, ka pieprasījums pēc aitas gaļas tirgū kļūstot lielāks. Nākotnē plānota sadarbība ar Vāciju, bet tikai tad, ja aitkopji ievēros striktu noteikumu – ievērojami palielinās ganāmpulku. Šobrīd tam ir vajadzīgs finansējums. Aitas gaļu realizē firmai “Triāls”, bet aitas vilnu, izrādās, šodien nevienam nevajagot. “Apkārtnē mums sāk trūkt zemes, tāpēc aitām sienu pļaujam arī Jaungulbenes pagasta teritorijā,” stāsta saimnieks. Aitas šobrīd aprūpē divi kopēji.
Sauli sēdina oša galotnē
Tirzas pagastā dzīvo un strādā arī rakstniece un žurnāliste Laima Muktupāvela, tāpēc braucam raudzīt, vai tiešām, stāvot “Brīvzemnieku” pagalmā, saule atpūšas varenā oša galotnē un skatienam paveras zilgani dūmakainas tāles. Smaidoša, ar sarkanu zemeņu šķīvi rokās pāri pagalmam pretim nāk Laima.
“Visu, ko vēlaties, jums izrādīšu,” viņa saka un, basām kājām minot mauriņu, ved uz vietu, kur iecerējusi izveidot meditatīvo dārzu. Ar pašas izvēlētiem kokiem, akmeņiem un klusumu. Pie mājas viņa kareivīgi aizstāvējusi pļavziedu paklāju, neļaujot vīram Jānim to nopļaut. “Tā ir mana pļava. Kāpēc tā jādodas meklēt tālu, ja var būt dārzā zem ābelēm?” Laima atvaicā.
Pa virsu sarkanajam āboliņam viņa pavasarī iesējusi sarkanās magones, lai šobrīd ar nepacietību gaidītu, kamēr tās aizdegsies sarkanu ziedu liesmās. Katrai vietai “Brīvzemnieku” saimniece prot sameklēt vistiešākos vārdus, visprecīzāko un romantiskāko apzīmējumu. Te ir viņas pasaule, kam pieder Laimas mīlestība.
Aktīvi plāno teritoriju
Pagasts – tie nav tikai cilvēki, bet infrastruktūra, sociālie apstākļi, izglītība, kultūra, uzņēmējdarbība. Ar skolas darbu lepojas tās direktore Dzintra Ceriņa griež atslēgu durvīs, kas ved uz datorklasi, kas ir “Rotari” kluba dāvinājums.
Ar aktīvo darbu, izstrādājot pagasta teritorijas plānojumu, iepazīstina M.Raģelis, uzskaitot investīcijas un grantus, apzinot aktīvākos zemniekus un uzņēmējus, skaidrojot, kādus pabalstus iespējams atvēlēt iedzīvotājiem.
Savukārt pagasta padomes sekretāre Sarmīte Krišāne ir projektu speciāliste, no tiem šobrīd dažus īsteno. Piemērs – Tirzas sociālās un veselības aprūpes nams – vadītājas Ievas Bērziņas valstība.
Tāpat kā labi paveikts darbs, arī pagasta ikdiena rautin raujas būt pamanāma. Par Tirzu nerunās, ciemos nebrauks, ja par to nezinās tuvi un tāli ļaudis, tāpēc pagasta vārdu aiz tā robežām popularizē mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, videofilmas, pagasta avīze “Tirzaskrasts”, bukleti un informācija internetā.
“Kas zina, varbūt kāds uzņēmējs par mums izlasīs un izlems tieši Tirzā izveidot uzņēmumu,” ir pārliecināti tirzmalieši. Viņu pārliecību spēcina arī gaišā baznīca pakalnā un svētavots palejā.
Turpmāk – vēl.
